Sengrieķu mītiem ir būtiska loma Eiropas kultūras attīstībā, jo grieķu kultūras mantojums ir Rietumeiropas un Austrumeiropas civilizāciju tradīciju pamatā.
Grieķi bija pirmie, kas centās izskaidrot mītu rašanos. Sengrieķu zinātnieks Eihemērs (4. gs. p.m.ē.) uzskatīja, ka dievi ir senie valdnieki, kuri cilvēkiem lika sevi pielūgt, piedēvēja sev pārdabiskas spējas, lai cilvēki no viņiem baidītos.
Attēlā - Homērs
Par senāko grieķu mitoloģijas avotu uzskata aklā dzejnieka Homēra (8. gs. p.m.ē.) poēmas "Iliāda" un "Odiseja", kurās aprakstīta leģendārās Trojas ieņemšana, dievu gaitas.
Savukārt dzejnieka Hesioda darbā "Teogonija" vēstīts, kā radusies pasaule.
Nezināma autora darbā "Bibliotēka" apkopoti galvenie nostāsti par grieķu dieviem. Arī grieķu himnās, kurās godināja dievus, atklājas grieķu mītiskie uzskati.
Senie grieķu uzskatīja, ka Zeme ir milzīgs disks, kas atrodas virs pasaules bezdibeņa. Ap šī pasaules bezdibeņa malu apvijies pasaules okeāns. Šī okeāna piekraste ir drūma, tādēļ šeit mīt milži un dažādas neparastas būtnes.
Pasaules bezdibeņa malā saules dievs Hēlijs un mēness dieviete Selēne iekāpj savos ratos un noteiktā laikā uzbrauc debesu jumā. Senie grieķi uzskatīja, ka debesis ir kupols, kuru uz saviem pleciem tur titāns Atlants.
Attēlā - Atlants.
Zemes vidū atrodoties Olimpa kalns (Olimpa kalns ir augstākais kalns Grieķijā). Šajā kalnā savās pilīs dzīvo gan galvenais dievs Zevs, gan arī citi dievi, izņemot Poseidonu un Aīdu. Jūras dieva Poseidona pils atrodas jūrā, savukārt pazemes dievs Aīds dzīvo savā pilī, kas atrodas pazemē.
Sengrieķu mīti nevēsta par Dievu kā pasaules radītāju. Šie mīti par pasaules rašanos vēsta, ka pasaule radusies no haosa - jucekļa, nesakārtotības. Haoss bija bezdibenis, kurā sajaukušies četri elementi - zeme, gaiss, ūdens un uguns. No haosa radušās divas dievības - Debesis Urāns un Zeme Gaja. No šī haosa dzima arī melnā Nakts un tumsa Erebs, savukārt no Nakts radās Ēters un Diena.
Urāns un Gaja radīja pirmo dievu paaudzi - 12 titānus (sešus vīriešu dzimtes un sešus sieviešu dzimtes titānus). Par titāniem senie grieķi dēvēja dažādas stihijas. Lielākais no šiem titāniem bija Okeāns, kurš apvija zemi, savukārt titāns Atlants balstīja debesjumu.
Attēlā - Urāns un Gaja.
Titāni bija ļoti neglīti - milži ar vienu aci vai būtnes ar simts rokām. Urāns nolēma savus bērnus iznīcināt un pavēlēja tos iemest bezdibenī Tartarā (šajā bezdibenī tiek nogrūsti visi kārtības ienaidnieki, tumsas spēki). Viens no titāniem - Krons - uzzināja pa tēva lēmumu, tādēļ padzina Urānu. Mīts vēsta, ka Krons gāzis Urānu no troņa, atņemot viņam auglību. No sakropļotā Urāna asinīm esot piedzimusi mīlestības un skaistuma dieviete Afrodīte.
Krons jeb Hronoss (nozīmē laiks), kopā ar savu sievu un māsu Reju, sāka pārvaldīt pasauli. Kronam un Rejai piedzimst bērni - otrā dievu paaudze (Poseidons, Aīds, Zevs, Hestija, Dēmetra un Hēra). Krons bažījās, ka ar laiku viņa bērni var izdarīt to pašu, ko savulaik viņš izdarīja ar Urānu. Tas norāda, ka senie grieķi pazina atmaksas likumu, saskaņā ar kuru jebkāda ļaundarība tiek sodīta. Šim atmaksas likumam nevar pretoties pat dievi.
Bailēs no varas un troņa zaudēšanas, Krons apēda savus bērnus. Reja bija noskaitusies par šādu sava vīra rīcību. Vienu bērnu, dievu Zevu, Rejai izdevās izglābt, viņa vietā Kronam iedodot apēst autiņos ietītu akmeni. Zevu māte paslēpa Krētas salā. Tur viņš dzīvoja kalnu alā, dzēra brīnumainās kazas Amaltejas pienu un pieņēmās spēkā. Kad Zevs kļuva pieaudzis, viņš Kronam iedeva burvju dziru, kuru iedarbības rezultātā Krons atvēma citus savus apēstos bērnus. Zevs atbrīvoja arī titānus no Tartara. Viņi apmetās uz dzīvi Olimpa kalnā, uzsāka karu ar Kronu un uzveica to.
Attēlā - Reja piedāvā Kronam autiņos ietītu akmeni.
Par cilvēku rašanos mīti vēsta, ka tos, sajaucot mālus un asaras, izveidojis titāns Prometejs. Šis titāns cilvēkiem iemācījis visus amatus, atnesis tiem uguni, kuru nozaga dieviem. Zevam nepatika, ka pasaulē dzīvos tik gudras būtnes kā cilvēki, tādēļ viņš tiem uzsūtīja plūdus. Prometeju Zevs sagūstīja un piekala pie klints.
Attēlā - Prometejs atnes cilvēkiem uguni.
Deikalions, Prometeja dēls, uzzināja, ka cilvēkus var atjaunot. Šim nolūkam nepieciešams mest pāri plecam akmeņus. Deikalions, metot pār plecu akmeņus, radīja vīriešus, savukārt viņa sieva Pirra tādā veidā radīja sievietes. Šī cilvēku paaudze zināja mazāk dievu noslēpumu, tādēļ vairāk uzklausīja Zevu.
Par pazemi un dzīvi pēc nāves senajiem grieķiem ir šāds uzskats - pazemes valstībā plūst upe Stiksa, kuras krastā atrodas pārcēlājs Harons. Mirušo dvēseles dodas pie dvēseļu pārcēlāja Harona, lai viņš par vienu monētu - obolu - pārceltu dvēseli pāri Stiksai uz Mirušo pasauli. Tādēļ mirušā mutē bēru rituāla laikā lika monētu, jo pretējā gadījumā mirušā ēna kā spoks klīdīs pa zemi, meklējot mieru.
Mirušo pasaule - pazemes valdnieka Aīda valstība - ir drūma vieta. Šeit valda tumsa un šausmas, saules stari te nekad neiespīd. Svētā upe Stiksa, tā pat, kā upes Kokita, Aheronta un Lēta, liek aizmirst par zemes dzīvi. Aīda valstības laukos aug bāli ziedi. Virs šiem laukiem lidinās mirušo gaisīgās ēnas, kuras žēlojas par savu likteni, dzīvi bez gaismas, bez cerībām.
Attēlā - Aīds un Cerbers.
Pie Mirušo valstības valdnieka Aīda troņa sēž mirušo tiesneši Mīnojs un Radamants, kā arī nāves dievs Tanats (tulkojumā no grieķu valodas thanatos nozīmē nāve). Tanats, tērpies melnā apmetnī, ar milzīgiem, melniem spārniem, zobenu rokās atlido pie cilvēka, lai no mirēja galvas nogrieztu matu šķipsnu un paņemtu viņa dvēseli. Aīda valstībā dzīvo atriebības dievietes erīnijas, kurām matu vietā aug čūskas. Šīs dievietes vajā noziedzniekus. Šeit dzīvo arī miega dievs Hipnoss (tulkojumā no grieķu valodas hypnos nozīmē miegs). Hipnoss ar magoņu galviņām rokās klusi lido pār zemi, lejot no raga miega dzērienu.
Izeju no Mirušo valstības sargā trīsgalvains suns Kerbers jeb Cerbers.
Attēlā - Tanats.
Mirušo valstībā dvēseles turpināja dzīvot tā pat, kā to bija darījuši dzīves laikā. Šeit dvēseles ir nelaimīgas un vientuļas. Izņēmums iespējams vien tad, ja dzīves laikā cilvēks tika iemantojis dievu labvēlību, kļuvis par "dievu mīluli", tad dievi viņu nosūta uz Elizejas laukiem. Elizejas lauki - dzīru un svētlaimības vieta. Šeit vienmēr valda pavasaris.
Attēlā - dvēsele Elizejas laukos.
Arī par pasaules galu senajiem grieķiem bija savi uzskati. Viņuprāt, pasaules gals pienāks tad, kad kāds no Zeva bērniem jutīsies tik spēcīgs, lai gāztu tēvu no troņa.
Viens no sengrieķu mītiem vēsta par pieciem laikmetiem. Katrs no nākamajiem laikmetiem esot sliktāks, nekā iepriekšējais. Pamatojoties uz šiem uzskatiem, pasaule nevis attīstās, bet regresē. Par vislaimīgāko uzskatīja Zelta laikmetu, kad valdījis Krons. Vara laikmetā Zevs iznīcinājis cilvēci ar plūdiem, jo šie cilvēki esot kļuvuši augstprātīgi un neesot godājuši dievus.
Pēdējai - Dzelzs laikmeta - cilvēcei nelaimi esot atnesusi Pandora, daiļa meitene, kuru radījis Zevs. Pandora dzīvoja pie Prometeja brāļa Epimeteja, kuram tika uzticēts sargāt lādi ar dažādām likstām, slimībām, postošām kaislībām. Pandora, ziņkāres vadīta, slepeni atvērusi lādi un visas likstas, kuras bija ieslodzītas šajā lādē, tika brīvībā. Vienīgi Cerība nepaguva aizlidot, jo atradās pašā lādes apakšā. Nobijusies Pandora aizcirta lādei vāku. Šī notikuma dēļ cilvēka dzīve ir nelaimju un likstu pilna, tajā nav cerību.
Attēlā - Pandora.
Senajiem grieķiem šķita, ka dzīvot iespējams tikai sakārtotā pasaulē. Bet, tā kā pirms pasaules izveides pastāvēja haoss, tad pasaules stabilitāte ir ļoti nedroša. Tādēļ sengrieķi tiecās pēc stabilitātes un kārtības šajā mainīgajā, nejaušību pilnajā pasaulē.
Papildinformācija