Teorija

Jāns
Jāns bija romiešu durvju un vārtu aizgādnis. Laika gaitā viņš kļuva par katras rīcības, darbības, notikuma sākuma dievu.
 
Šim dievam tika veltīta rītausma, katra mēneša sākums, arī gada pirmais mēnesis, kurš savu nosaukumu - janvāris - guvis no šī dieva. Pirmais janvāris tika atzīmēts kā vispārēji svētki, kad savā amatā stājās jauni valsts vadītāji, ziedojot dieviem upurus, pieņemot no draugiem un paziņām apsveikumus. Pilsoņi viens otru apciemoja, izteica viens otram labus vēlējumus, apdāvināja nelielām dāvaniņām (lielākoties tie bija saldumi, vīģes, dateles).
Jānam tika veltītas visas durvis, pie kurām tika novietotas Jāna statujas.
 
Jāna galvenā svētnīca - veca arka - atradās Romas Foruma ziemeļu daļā. Arka bija seno nocietinājumu pavārte. Laika gaitā senie pilsētas nocietinājumi sabruka, tika uzbūvēti jauni, taču seno arku saglabāja, jo uzskatīja to par svētu.
 
11.jpg
Attēlā - Jāna svētnīca Romā.
 
Vecās, nomelnējušās arkas sienas tika pārklātas ar bronzas plāksnēm, iekšā tika novietota Jāna statuja - pusmūža vīrs ar divām bārdainām sejām, kas vērstas katra uz savu pusi. Tradicionāli viena Jāna seja bija jaunekļa seja, bet otra - veca vīra seja. Viena no tām raudzījās uz austrumiem, otra - uz rietumiem.
 
8.JPG
Attēlā - Jāns.
 
Šajā svētnīcā ievēroja senu paradumu - miera laikā durvis turēja aizvērtas, bet kara laikā - atvērtas. Kad Romā iestājās vispārējs miers, tad Jāna vārti, svinīgas ceremonijas, upurēšanas un vispārējas līksmošanas pavadībā, tika aizvērti. Jāteic, ka Romas valsts pastāvēšanas laikā tas notika tikai dažas reizes, jo Romas valsts vēsturē viens karš sekoja otram.
 
9.JPG
Attēlā - monēta ar Jāna templi, kura vārti ir aizvērti.
 
Laika gaitā priekšstati par Jānu mainījās. Viņš kļuva par avotu dievu, visu lietu pirmsākumu, pirmo dievību, dievu un cilvēku radītāju.
 
Romiešu dievu panteons bija atvērts svešām ietekmēm, jo pastāvēja uzskats, ka dievu skaita palielināšana veicina tautas stiprumu, stabilitāti un drošību. Romieši savus dievus pielūdza pa triādēm (šo principu viņi aizguva no etruskiem). Pirmā dievu triāde (arhaiskā triāde) - Jupiters, Marss un Kvirīns. Šos dievus vieno kopīgā darbības sfēra - karš.
 
Vislielāko ietekmi uz romiešu mitoloģiju atstājagrieķu mitoloģija, kad daudzi no romiešu dieviem tika identificēti ar grieķu dieviem, ko noteica līdzīgās dievu darbības sfēras.
 
Jupiters (sengrieķu mitoloģijā - Zevs)
Augstākais dievs, debesu, zibens, pērkona, likumu, kārtības, taisnīguma, spēka, arī kara dievs.
 
Jupiters bija gaismas dievs, viņu bieži dēvēja par Lukētiju (gaismnesi), šim dievam tika veltītas dienas no katra mēneša vidus, kad vērojams pilnmēness. Jupiters bija visu debesu parādību pavēlnieks, debesu uguns dievs, reizē arī debess iemiesojums. Jupitera labvēlībai vai dusmām bija pakļauti gan lauki, gan vīna dārzi, jo viņš varēja uzsūtīt gan lietu, gan sausumu. Lai pielabinātos Jupiteram, zemnieki vīnogu nogatavošanās laikā Jupiteram ziedoja jēru.
 
Jupitera ierocis bija zibens, pērkons tika uzskatīts par šī dieva vai nu labas, vai arī ļaunas gribas izpausmi, tas bija vai nu sods, vai debesu zīme. Pareģi centās uzminēt pērkona nozīmi. Vietu, kur bija iespēris zibens, uzskatīja par svētu, to nožogoja ar mūri, pie tās ziedoja upurus.
 
14.jpg
Attēlā - Jupiters, kuram rokās zibens saišķis.
 
Laika gaitā Jupiters kļuva arī par kara dievu, jo romieši viņā saskatīja savu galveno sabiedroto, kura atbalsts nodrošināja uzvaru. Jupiters kā kara dievs izpaudās šādās dievībās - Stators (dievs, kurš notur uz vietas šaubu pārņemtos romiešu karavīrus), Versors (dievs, kurš liek bēgt ienaidniekam) un Viktors (dievs - uzvaras nesējs). Šiem dieviem tika celtas svētnīcas. Pirms došanās karagājienā, karavadonis pielūdza Jupiteru, solīja upurus un pēc veiksmīga karagājiena Jupiteram pateicās.
 
Veiksmīga karagājiena triumfs bija vissvinīgākā ceremonija par godu Jupiteram, kad tika cildināts veiksmīgais karavadonis, izrādīta pateicības un pazemības izpausme Jupiteram, varenākajam Romas tautas aizgādnim, uzvaras un slavas nesējam.
 
12.jpg
Attēlā - imperatora triumfa gājiens.
 
Jupitera galvenā un visvairāk godātā Kapitolija svētnīca atradās Romā. Sākumā šī svētnīca bija ļoti vienkārša, apgleznota spilgtās krāsās, tās centrā atradās Jupitera statuja, izgatavota no māla. Dieva seja tika nokrāsota sarkanā krāsā. Uz šo svētnīcu devās valstsvīri, kad stājās amatā, lai sāktu savu darbu ar upurēšanu un lūgšanām. Šajā svētnīcā sapulcējās senāts uz savu jaunā gada pirmo svinīgo sēdi. Pie svētnīcas sienām tika pienaglotas bronzas plāksnes ar starptautisko līgumu tekstiem, lai Jupiters pārraudzīto šīs vienošanās, un zvēresta laušanas gadījumā pār zvēresta lauzēju nāktu visulielā likumu sargātāja dusmas.
 
Jupitera priesteris nedrīkstēja pildīt nevienu citu amatu, viņa dzīvi noteica virkne priekšrakstu. Viņa sieva, kuras dzīve arī tika regulēta ar virkni priekšrakstiem, bija dievietes Jūnonas priesteriene.
 
Marss (sengrieķu mitoloģijā - Arejs)
16.JPG
Karotāja, ķildu, nesaskaņu aizbildnis, kara dievs, Romula un Rema tēvs, zemkopju aizbildnis, robežu aizstāvis, lauku un ražas sargs.
 
Šis dievs romiešiem bija pazīstams kopš viņu vēstures pirmsākumiem. Marsu simbolizēja šķēps. Par Marsa svēto dzīvnieku uzskatīja vilku, kā arī lāci un dzeni. Martā (mēneša nosaukums cēlis no šī dieva vārda) tika svinēti Marsa svētki.
 
Tā kā Marss bija arī lauku ražas sargs, tad zemnieks šim dievam ziedoja cūku, aitu un vērsi, lai pielabinātos un pretī saņemtu labas ražas garantu. Pie Marsa vērsās arī karavadonis, pirms kaujas izsaucoties: "Esi nomodā Marss!".
 
Visskaistākā Marsa svētnīca atradās Romā, kuru pavēlēja uzbūvēt imperators Augusts. Svētnīca atradās Augusta laukumā. Netālu no šīs svētnīcas atradās cita svētnīca, kas uzbūvēta kareivīgajai dievietei Bellonai.
 
15.JPG
Attēlā - Marsa svētnīca Romā, Augusta laukumā.
 
Kvirīns
Sabiedrības aizgādnis, kara dievs.
 
Pirmsākumos Kvirīns bija sabīņu (tauta, kura dzīvoja antīkajā Itālijā pirms Romas izveidošanas) dievs. Līdz ar sabīņu ieceļošanu Romā, Kvirīns pievienojās romiešu dievu panteonam. Kvirīns, tā pat, kā Marss, bija kara dievs. Katra gada 17. februārī par godu Kvirīnam tika svinēti svētki - Kvirināliji. Laika gaitā Kvirīns zaudēja savu nozīmīgumu, bet līdz ar sengrieķu dievu pievienošanos romiešu dieviem, Kvirīnu vairāk nepieminēja.
 
Papildinformācija
 
Atsauce:
Mitoloģija/Jans Parandovskis. - Rīga: Zinātne, 1976. - 293 lpp. - il.: 243.-251.lpp.
Kultūras vēsture. Senie laiki. 3.grāmata/Ligita Zitāne. - Rīga: RaKa, 1998. - 360 lpp. - il.:320.lpp.
https://en.wikipedia.org/wiki/Quirinus
Attēli:
https://de.wikipedia.org/wiki/Janus_%28Mythologie%29#/media/File:Arco_di_Giano.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/Janus#/media/File:Janus1.JPG
https://en.wikipedia.org/wiki/Janus#/media/File:Sesterce_temple_janus.JPG
https://en.wikipedia.org/wiki/Jupiter_%28mythology%29#/media/File:Puteal_de_la_Moncloa_%28M.A.N._Madrid%29_03.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/Jupiter_%28mythology%29#/media/File:Arch_of_titus_-_imperial_cortege.jpg
https://en.wikipedia.org/wiki/Mars_%28mythology%29#/media/File:0_Statue_de_Mars_%28Pyrrhus%29_-_Musei_Capitolini_-_MC0058_%282%29.JPG
https://en.wikipedia.org/wiki/Mars_%28mythology%29#/media/File:Forum_Augustus.JPG