Eneja dēls Askanijs jeb Jūls nodibināja savu pilsētu - Albalongu, kas kļuva par Eneja dinastijas rezidenci. Albalonga atradās 19 kilometrus uz dienvidaustrumiem no tagadējās Romas atrašanās vietas. Pilsēta izveidota 1151.gadā pirms mūsu ēras, 30 gadus pēc tam, kad Enejs uzbūvēja pilsētu Lavīniju.
Albalongā valdīja daudzi valdnieki. Pēdējais valdnieks no Eneja dzimtas bija valdnieks Proks. Viņam, savukārt, bija divi dēli - Amūlijs un Numitors. Vecākais no dēliem Numitors mantoja valdnieka troni. Jaunākajam brālim Amūlijam tas ļoti skauda. Viņš nolēma gāzt savu brāli no troņa. Lai garantētu, ka troni vēlāk mantos viņa dēli, Amūlijs pavēlēja Numitora meitai Silvijai kļūt par Vestas priesterieni, kura nevarētu precēties un laist pasaulē bērnus. Taču Silviju iemīlēja dievs Marss un viņai piedzima dvīņi - Romuls un Rems. Amūlijs ļoti noskaitās, tādēļ, nebīstoties no Marsa dusmām, pavēlēja Silviju nomērdēt badā, bet dvīņus iemest Tibras upē.
Amūlija kalpi ielika bērnus grozā un palaida to pa pārplūdušās upes straumi. Tibra aiznesa grozu ar mazuļiem līdz Palatīna pakalnam, kur grozs atdūrās pret koka stumbru. Bērni grozā bija izsalkuši un skaļi raudāja. Mazuļu raudas sadzirdēja vilku māte, kura bērnus atrada un pabaroja. Vilku māte uz šo vietu nāca katru dienu un zīdīja dvīņus.
Tā kā vilku mātei bija arī savi mazuļi, kurus jāzīda, tad reizēm viņai atlika maz piena, ar ko pabarot dvīņubrāļus. Tad palīdzēja dzenis - Marsa svētais putns, kurš nesa zēniem augļus un ogas.
Kādu dienu viņus ieraudzīja valdnieka Amūlija gans Faustuls, kurš krūmos vēroja, kā vilku māte un dzenis rūpējas par bērniem. Faustuls ar sievu bija sapņojuši, ka arī viņiem piedzims dvīņu brāļi, taču tas nenotika. Tagad, ieraugot pamestos mazuļus, Faustula sapnis īstenojās. Viņš nogaidīja, kad dvīņi paliks vieni, un aiznesa bērnus uz savām mājām.
Attēlā - gans Faustuls slepus vēro, kā vilku māte un dzenis rūpējas par Romulu un Remu
Abi brāļi izauga par spēcīgiem jauniešiem, viņi kļuva par savu vienaudžu barvežiem. Puiši medīja, cīkstējās, arī rīkoja uzbrukumus laupītājiem. Neviens nezināja abu jauniešu izcelsmi.
Reiz notika starpgadījums - izcēlās konflikts starp Numitora un Amūlija ganiem, kuri sakāvās. Tā kā Romuls un Rems kalpoja valdniekam Amūlijam, tad viņi devās palīgā Amūlija ganiem. Ķīviņš beidzās ar to, ka Remu sagūstīja un nogādāja pie Numitora. No troņa gāztais valdnieks sāka izprašņāt Remu - kas viņš ir, kas ir viņa vecāki. Rems izstāstīja savu stāstu par brāli, grozu, upi, vilku māti un ganu Faustulu. Numitors bija pārsteigts, saprotot, ka viņa priekšā atrodas viņa mazdēls. Viņš atklāja Remam, ka ir viņa vectēvs. Numitors pavēlēja slepus atvest pie sevis arī Romulu, lai trijatā izstrādātu plānu - kā gāzt no troņa Amūliju. Dvīņi kopā ar bruņotiem vīriem uzbruka pilij, pievārēja sargus, piesprieda nāvessodu Amūlijam, atdodot vectēvam Numitoram viņa troni un varu.
Romuls un Rems nevēlējās palikt Albalongā. Viņi vēlējās nodibināt paši savu pilsētu. Par šīs pilsētas izveides vietu brāļi izvēlējās to vietu, kur gans Faustuls viņus bija atradis - Tibras krastā. Dvīņiem nebija vienprātības par to, kurš no brāļiem dos pilsētai vārdu, tādēļ viņi nolēma uzzināt dievu gribu. Brāļi nostājās katrs savā pakalnā - Romuls nostājās Palatīna pakalnā, bet Rems - Aventīna pakalnā - un gaidīja dievu doto zīmi. Rems pirmais ieraudzīja lidojam sešus vanagus, taču nepaguva iesaukties, kad Romulam pāri pārlidoja divpadsmit vanagu. Visi atzina, ka Romulu dievi izraudzījuši par jaunās pilsētas dibinātāju.
Romuls lika atnest arklu, kurā iejūdza divus vēršus un apara vagu apkārt Palatīna pakalnam (Palatīna pakalns ir viens no septiņiem Romas pakalniem, centrālais pakalns, 40 metru augsts), tādējādi iezīmējot jaunās pilsētas robežas.
Attēlā - septiņi Romas pakalni un pilsētas mūris
Rems visu šo laiku noraudzījās Romula darbā. Viņš vēlējās pavilkt brāli uz zoba, tādēļ izsaucās "Tev nu gan būs varena pilsēta!" un pārlēca pāri uzartajai vagai, it kā pārkāpjot jaunās pilsētas robežu. Romuls, sajuties kā jaunās valsts valdnieks, sadusmojās, paķēra zobenu un nogalināja savu brāli.
Jaunā pilsēta gan bija nodibināta, taču tajā vēl nebija savu iedzīvotāju. Romuls apžogoja Kapitolija birzi, nodēvēja to par patvērumu, un paziņoja - katrs cilvēks, kurš ieies šajā birzī, drīkstēs justies drošībā kā jaunās apmetnes iedzīvotājs, neraugoties uz ļaunajiem darbiem, kurus šis cilvēks būtu pastrādājis. Tādējādi jaunajā pilsētā sāka ierasties ļaundari - laupītāji, zagļi - no visām pusēm. Tie bija spēcīgi, drosmīgi jauni vīrieši, kuri bija ar mieru pakļauties Romulam. Viņi ķērās pie darba, lai jaunā pilsēta tiktu apjozta ar mūri, tajā tiktu uzceltas mājas, izveidoti ceļi.
Jaunā pilsēta bija gatava, taču mājām trūka saimnieču, jaunie vīrieši nevarēja izveidot ģimenes, radīt bērnus. Tad Romuls izvēlējās glītākos no puišiem, ieģērba viņus skaistākajās drānās un sūtīja viņus pie apkārtējām ciltīm sievas lūkoties. Taču it visur, kur precinieki parādījās, pilsētu vārti tika aizbultēti, nolaižamie tilti pacelti, pilsētu iedzīvotāji bija gatavi viņus padzīt. Preciniekus atraidīja, jo neviens tēvs nevēlējās atdot savu meitu par sievu laupītājiem un zagļiem.
Lai situāciju mainītu, Romuls pavēlēja saviem vīriem pārstāt laupīt. Viņi centās izvairīties no strīdiem ar kaimiņiem, vēlējās iegūt apkārtējo cilšu cieņu un labvēlību. Kad Romas apkārtnē bija iestājies miers, Romuls paziņoja, ka tiek rīkotas svinības ar spēlēm, dzīrēm, tādēļ tika izsūtīti ielūgumi pa visu apkārtni. Kaimiņu iedzīvotāji pieņēma ielūgumus, jo vēlējās aplūkot jauno pilsētu, par kuru bija dzirdējuši brīnumainus stāstus. Ģimenes - vīri, sievas, meitas - ieradās uz svētkiem. Tika bagātīgi klāti galdi, skanēja mūzika, visi dejoja un līksmojās. Piepeši Romuls deva zīmi, un katrs no Romas vīriešiem sakampa to sievieti, kura šajā brīdī atradās līdzās. Izcēlās liela kņada, sajukums. Svētki noslēdzās ar to, ka dusmīgie viesi devās uz mājām bez sievām un meitām, kuras palika Romā.
Attēlā - sabīņu cilts sieviešu nolaupīšana svētku laikā
Cietušās ciltis apvienojās, lai dotos karagājienā uz Romu un atņemtu romiešiem nolaupītās sievas un meitas. Visvairāk cieta sabīņu cilts, kuru sievietes bija izslavētas skaistules, un romieši nolaupīja visvairāk sabīņu sievietes (arī Romuls bija apprecējis sabīnieti). Karaspēku vadīja sabīņu valdnieks Tits Tatijs. Roma tika ieņemta, pilsētas ielās norisinājās sīvas cīņas. Sabīņu sievietes, kuras pa šo laiku bija iemīlējušas savus nolaupītājus, dāvājušas viņiem bērnus, lūdza savus radiniekus pārtraukt cīņu.
Attēlā - sabīņu sievietes lūdz pārtraukt cīņu
Abi valdnieki apspriedās un izlīga mieru. Sabīni apvienojās ar Romu vienā valstī, kurā Romuls valdīja kopā ar Titu.
Gāja laiks. Romuls jau bija sasniedzis sirmu vecumu. Viņš rīkoja karaspēka parādi, kuras laikā sacēlās vētra, bieza migla pārklāja vietu, kur Romuls bija sēdējis. Kad migla izklīda, valdnieka vieta izrādījās tukša, Romuls bija pazudis bez pēdām. Nākamajā dienā viens no senatoriem paskaidroja pilsētas iedzīvotājiem, ka Romuls viņam parādījies dieva izskatā. Dievi esot viņu paņēmuši no cilvēku vidus un ierādījuši vietu debesīs. Tauta jauno vēsti uzņēma ar gavilēm. No tā laika Romulu godināja ar vārdu Kvirīns.
Romula sieva, sabīniete Hersilija, apraudāja zudušo vīru. Jūnona sūtīja pie viņas dievieti Irīdu, kura aicināja Hersiliju līdzi uz Kvirīna pakalnu, ja viņa vēloties ieraudzīt savu vīru.
Viņas devās uz Kvirīna pakalnu, kur no debesīm nokrita zvaigzne, apspīdēja Hersiliju un pārvērta viņu par dievieti. Pēc brīža viņa atradās debesīs, kur mirdzēja kā zvaigzne Hora līdzās savam mīļotajam Kvirīnam.
Papildinformācija