Romiešu kultūra bija atvērta citu kultūru idejām, tādēļ ir grūti noteikt - kas ir romiešu mīti. Romieši pārņēma daudzus dievus un varoņus no citām tautām un piedēvēja tiem jaunas rakstura īpašības, kā arī tos pārdēvēja.
Mītu avoti
Par romiešu mītiem iespējams spriest pēc rakstiem, kurus romieši atstājuši. Viens no šādiem rakstiskajiem avotiem ir fasti - svētku kalendāri, kurus priesteri izkāra pilsētas galvenajā laukumā. No šī kalendāra var uzzināt, kādi dievi Romā tika turēti cieņā.
Attēlā - romiešu kalendārs.
Romiešu mitoloģijai, atšķirībā no grieķu mitoloģijas, nav raksturīgi krāšņi mīti par dievu dzīvi. Romieši iztika bez dievu tēliem, viņiem nav savu dievu skulpturālo atveidojumu, tie parādījās līdz ar grieķu mitoloģijas tradīciju pārņemšanu. Dievu izskats romiešiem nebija svarīgs, daudz būtiskākas bija dievu sūtītās zīmes - īpaša skaņa, neparasta dabas parādība, piepeši nokritis priekšmets u.t.t. Romiešu dievi maz atgādināja dzīvas būtnes. Tie bija abstrakti tēli bez noteiktas izcelsmes, dzīves gājuma, laulības, radnieciskām saitēm. Reizēm tiem pat nebija savu vārdu, to vietā - apzīmējumi, kas noteica darbības sfēras. Dievišķais spēks bija sadalījies daudzās daļās un izpaudās dažādos veidos. Taču romieši uzskatīja, ka aiz šīm visām dievībām atrodas kāds augstāks spēks, augstāka dievība. Atšķirībā no citām tautām, par romiešu dieviem netika stāstītas teiksmas.
Pasaules uzskats
Romiešu pasaules uzskata pamatā, atšķirībā no citām kultūrām, bija sabiedriskais jeb valstiskais mīts par pilsētas dibināšanu. Visas romiešu leģendas vēstīja par cilvēkiem un sabiedrību. Sabiedrība, veselums tika vērtēts augstāk, nekā personība, indivīds. Romiešu mīti saistīti ar politiku un morāli, būtiska tēma ir arī varonība. Laika gaitā romieši pilnībā pārņēma grieķu uzskatus.
Romiešiem nebija sava Olimpa kalna, kura dzīvotu dievi, dieviem nebija savu likteņu, radurakstu, kā tas vērojams grieķu mitoloģijā. Dievības atklājās ar konkrētu notikumu starpniecību, izredzēto (dieva sūtņu) starpniecību, vai arī ar valsts starpniecību (romieši uzskatīja, ka Romas sūtība - valdīt pār citām tautām, šo likteni Romai noteikuši dievi).
Dievu skaits bija ļoti liels - vairāki desmiti tūkstoši. Katrs no šiem dieviem atbildēja par kādu cilvēka dzīvē nozīmīgu brīdi - piedzimšanu, pirmo soli, pirmo vārdu, labības uzglabāšanu klētī u.t.t.
Romieši uzskatīja, ka apkārtējā daba ir pilna dažādu dievību. Šīm dievībām nebija konkrēta veidola, bet tās cilvēku brīdināja par gaidāmajām likstām un nelaimēm dažādu zīmju veidā. Romieši uzskatīja, ka dievi ar savu klātbūtni atbalstot cilvēku katrā viņam nozīmīgā dzīves brīdī, bet tikai tad, kad cilvēks ar ziedojumu un rituālu palīdzību ir nokārtojis savas saistības ar dieviem.
Attēlā - ziedojumu upurēšanas aina.
Cilvēka un dievu attiecības bija ļoti racionālas. Uzskatīja, ka ziedojumi vairo dievu spēku, tādēļ tika ievēroti rituāli, kuros realizējās cilvēka un dieva līguma attiecību princips. Ja cilvēks bija pareizi izpildījis rituālu, tad dieva pienākums bija cilvēkam palīdzēt. Savukārt, ja dievs savas saistības nepildīja, tad cilvēkam bija tiesības meklēt sev citu aizbildni. Romieši uzskatīja, ka emocionāla attieksme pret dieviem, piemēram, mešanās ceļos, asaras, vaimanas, ir lieka.
Senajā Romā visas zināšanas par dieviem aprobežojās ar to, kā tie godināmi un kādā brīdī piesaucami. Viņi uzskatīja, ka dievi savā ziņā ir kaut kas līdzīgs augstākajām amatpersonām, tādēļ zaudētājs dievu priekšā būs tas, kurš nepārzina visas nepieciešamās formalitātes. Pastāvēja grāmatas, kurās bija ietverta informācija par visām iespējamām dzīves situācijām un to, kādas lūgšanas un rituāli cilvēkam būtu jāveic, lai garantētu sev veiksmi.
Romiešu dievi nekad nenokāpa uz zemes pie cilvēkiem un nerādījās tiem, viņi turējās no cilvēkiem atstatu. Ja dievi vēlējās cilvēkus par kaut ko brīdināt, tad viņi deva cilvēkam zīmes, piemēram, mežu dziļumā kļuva dzirdamas noslēpumainas balsis. Romietis, upurējot dieviem vai lūdzoties, apsedza galvu ar apmetni, lai labāk spētu koncentrēties, kā arī bailēs ieraudzīt dievu, kas varētu parādīties.
Senais romietis nepielūdza sauli, mēnesi un citas debesu parādības, kā tas raksturīgs citām indoeiropiešu tautām. Dievības, kā uzskatīja romieši, bija sastopamas it visur. Cilvēka dzīve visās izpausmēs bija pakļauta augstākai varai, tā noritēja dažādu dievību aizbildniecībā. Pastāvēja daudz un dažādu dievību, kuru pārziņā atradās dažādas dzīves jomas. Pastāvēja uzskats, ka dievības ir iekšējie un ārējie spēki, kas iedarbojas uz cilvēku un saista viņa gribu. Šādi spēki piemīt dabas parādībām, svētām vietām, gadalaikiem, īpašām dienām, cilvēkiem u.t.t.
Romiešu dievi katrs atbildēja par savu cilvēka darbību, dzīves periodu. Cilvēka bērnība, piemēram, bija saistīta ar 43 šādiem spēkiem jeb dievībām, par zemkopību atbildēja 12 dievi. Piemēram, Vatikāns pavēra bērna muti pirmajam kliedzienam, Kunīna bija šūpuļa aizgādne, Rumīnas pārziņā bija jaundzimušā bērna zīdīšana, Potina un Edusa mācīja bērnu ēst un dzert pēc tam, kad viņš tika nošķirts no mātes krūts, Kuba pārraudzīja bērna pārnešanu no šūpuļa uz gultiņu, Osipāgo lūkojās, lai bērna kauli saaugtu pareizi, Statans mācīja bērnu stāvēt kājās, Famulīns attīstīja runas spējas, Iterduka un Domiduka pavadīja bērnu, kad viņš pirmo reizi izgāja no mājas.
Šādi tika pārraudzītas visas cilvēka dzīves jomas. Pat vārti tika nodoti trīs dievu pārziņā - vārtu vērtnes pārraudzīja Forkuls, vārtu viras atradās dievietes Kardejas pārziņā, bet vārtu slieksni pārraudzīja dievs Liments.
Liela loma romiešu dzīvē bija laru kultam. Šis kults saistīts ar cieņas apliecināšanu mirušo dzimtas locekļu gariem. Šī tradīcija pārņemta no etruskiem. Romieša mājā, īpašā vietā - larārijā - tika uzglabātas dzimtas locekļu pēcnāves maskas. Svētku reizēs ģimenes locekļi tās nesa līdzi rituālos gājienos, ņēma uz viesībām, karagājienos, jo uzskatīja, ka tie spēj pasargāt savu dzimtu no nelaimēm, garantēt veiksmi dažādos sabiedriskos notikumos.
Attēlā - larārijs, Pompeji.
Savukārt mājas gari penāti vairoja bagātību un saticību ģimenē, pieskatīja pieliekamo. Tie palīdzēja risināt arī dzimtas iekšējās problēmas. Penātiem un lariem tika upurēts ēdiens. Šos rituālus veica saimes tēvs.
Romieši uzskatīja, ka pastāv geniji, kuri pārstāv vīriešu spēku, un jūnonas - sieviešu sargeņģeļi. Katram cilvēkam, atkarīgi no viņa dzimuma, ir savs genijs vai jūnona. Kad cilvēks piedzimst, genijs ieiet viņa istabā, bet cilvēka nāves brīdī viņu atstāj un kļūst par garu - mānu. Cilvēka dzīves laikā genijs cilvēku pieskata, palīdz viņam visos dzīves procesos, pie viņa var vērsties grūtā brīdī pēc aizstāvības. Katrs cilvēks savas dzimšanas dienā ziedoja genijam upuri. Geniju attēloja kā togā tērptu romiešu pilsoni, vai arī kā čūsku.
Attēlā - imperatora Augusta (63.g.p.m.ē. - 14.g.) genijs.
Tā kā valsti uzskatīja par lielu ģimeni, tad pastāvēja arī valsts penāti, kurus pielūdza vienā svētnīcā kopā ar dievieti Vestu.
Vesta savā ziņā bija līdzīga grieķu Hestijai, viņas pārziņā atradās mājas pavards. Vestu pielūdza katrā mājā, katrā pilsētā. Romā Vestas svētnīca iezīmēja pilsētas centru. Vestas kults bija vien no svarīgākajiem kultiem Romā. Svētnīca ar svētbirzi atradās Palatīna pakalna nogāzē Foruma (pilsētas laukuma) tuvumā līdzās Svētajam ceļam, pa kuru pārvietojās uzvarējušo karavadoņu triumfa gājieni.
Attēlā - Vestas templis.
Vestas svētnīcai bija divas daļas - vienā dega svētā Vestas uguns, otrā atradās noslēpumainas svētlietas, no kurām bija atkarīga Romas laime. Vestas statuja atradās svētnīcas priekšnamā. Svinīgos rituālus svētnīcā vadīja sešas priesterienes - vestālietes, kuru galvenais uzdevums bija rūpēties par svēto uguni uz dievietes Vestas altāra, lai tā nekad nenodzistu. Ja tā tomēr notika, tad to uzskatīja par ļaunu zīmi, kas vēstīja par neizbēgamu postu visai valstij.