Āsi ir galvenie dievi skandināvu mitoloģijā. Šie dievi dzīvoja Āsgardā. Āsi saistīti ar spēku un karu. Viņi saglabāja jaunību, ēdot dievietes Idunas ābolus. Taču burvju āboli nepadarīja āsus nemirstīgus - šos dievus varēja nogalināt.
Odins
Skandināvu mitoloģijā augstākais dievs, dieva Bora dēls. Dievu valdnieks, gudrības un kara, uzvaras dievs. Šis dievs kopā ar valkīrām ietekmē kara gaitu un rezultātu.
Attēlā - Odins
Odins vienā no savām pilīm - Valhallā sagaida kritušo kareivju dvēseles, kuras kļūst par viņa kareivjiem - einherijiem. Mītos vēstīts, ka Odins einheriju karaspēka priekšgalā vētras laikā auļojot pa debesīm. Šādas izjādes dēvēja par mežonīgajām medībām. Pastāvēja uzskats - ja ierauga šīs mežonīgās medības, tad pēc laika notiks kāda liela nelaime (karš, mēris), vai arī mirs šo medību aculiecinieks.
Attēlā - mežonīgās medības
Mīti vēsta, ka Odins esot atdevis vienu savu aci, lai varētu padzerties no milža Mīmira avota (gudrības avota). Uzskata, ka Odins esot rūnu (seno ģermāņu rakstu zīmju) atklājējs.
Attēlā - rūnu rakstu zīmes
Attēlā - rūnu akmens
Odinam ir vairāki atribūti:
- astoņkājains zirgs Sleipnirs;
Attēlā - Odins astoņkājainā zirga mugurā dodas uz Hēlu
- milža Mīmira galva, kura pareģo nākotni;
- rūķu izkaltais šķēps Gungnirs. Šis šķēps vienmēr trāpot mērķī, pēc metiena atgriežoties īpašnieka rokās. Šo šķēpu no rūķiem esot ieguvis dievs Loki. Pirmais āsu un vānu karš esot izcēlies tad, kad Odins šo šķēpu esot iemetis vānu karapulkā;
- zelta gredzens Draupnirs, no kura katru devīto nakti rodas astoņi jauni gredzeni. Gredzenu izkala rūķi;
- divi kraukļi - Hugins (doma) un Munins (atmiņa); šie kraukļi lido pa Midgardu un pēcāk Odinam atstāsta visu, ko redzējuši. Odins esot apveltījis šos kraukļus ar spēju runāt. Šos kraukļus uzskatīja par Odina sūtņiem. Ģermāņu mitoloģijā krauklis simbolizēja slepenas zināšanas;
Attēlā - kraukļi Hugins un Munins sēž Odinam uz pleciem
- divi vilki - Geri (atriebība) un Freki (rijība). Šie vilki visur pavada savu saimnieku Odinu. Vilki simbolizē dieva milzīgo spēku.
Attēlā - Odins, kraukļi, vilki, rokās - šķēps
Skandināvi uzskatīja, ka Odins sava zirga mugurā apceļo zemi. Cilvēkiem Odins parādījās dažādā izskatā. Piemēram - kā vecs vīrs zilā apmetnī, filca platmali galvā, divu kraukļu vai divu vilku pavadībā, apbruņojies ar šķēpu. Dažkārt Odins pārvērties par nabadzīgu ceļinieku vai kroplīgu punduri. Valdīja uzskats - ja kāds Odinu šādu cilvēku izskatā aizraidīs no savām mājām un liegs viņam savu viesmīlību, tad šim cilvēkam jārēķinās ar nelaimi, kas drīz klauvēs pie viņa namdurvīm.
Mītos vēstīts, ka Odins pasaules gala laikā (Ragnarokā) ies bojā, jo viņu aprīs vilks Fenrirs.
Friga
Skandināvu mitoloģijā debesu, auglības, laulības, mīlestības, mājas pavarda dieviete. Uzskatīja, ka viņa vērpusi mākoņus.
Attēlā - Friga vērpj mākoņus
Friga bija dieva Odina sieva, pirmā starp visām dievietēm. Friga saistās ar sievas un mātes tēlu, viņa bija dzemdētāju aizgādne. Friga cilvēkiem esot devusi linus. Šī dieviete spēja ielūkoties nākotnē, taču viņa nevienam redzēto neizpauda. Uzskatīja, ka Friga brauc zelta ratos, kurus velk divi balti kaķi.
Friga ir vienīgā dieviete, kura drīkstēja sēdēt Odina tronī Hlidskjalvā (no šī troņa var redzēt visu, kas notiek pasaulē). Šī dieviete kopā ar Odinu piedalījās mežonīgajās medībās.
Frigai ir vairākas izpalīdzes. Viena no tām - dieviete Fulla (auglības dieviete), Frigas māsa, kura zina visas Frigas slēptākās domas. Fulla vienmēr nēsā līdzi Frigas lādīti. Otra - dieviete Gna (ziņnešu aizgādne, pārpilnības dieviete), Frigas sūtne. Gna kā Frigas ziņnese dodas uz citām pasaulēm jāšus uz spārnota zirga. Hlina - trešā Frigas izpalīdze, pasargā cilvēkus no briesmām un ļaunuma.
Attēlā - Friga un viņas izpalīdzes
Frigas atribūti:
- vērpjamais ratiņš;
- vārpstiņa;
- āmulis;
- atslēgas.
Tors
Skandināvu mitoloģijā - zibens, pērkona, vētras, lietus, auglības, spēka un ozolu dievs, visa ļaunā iznīcinātājs. Odina dēls, ļoti spēcīgs dievs. Tors aizsargā Āsgardu un Midgardu no ienaidniekiem - milžiem (jotuniem) un dažādiem nezvēriem.
Attēlā - Tors cīnās ar milžiem
Ragnaroka laikā Tors cīnās ar Pasaules čūsku Jormungandu, šīs cīņas laikā abi iet bojā. Pasaules čūska ir jūras briesmone, dieva Lokija meita. Šī čūska dzīvo pasaules okeānā, kas apskalo Midgardu; čūska ir apvijusies ap Midgardu un iekodusies pati savā astē.
Attēlā - Tors cīnās ar Pasaules čūsku
Tora atribūti:
- āžu Tanngniostra un Tanngrisnira vilkti bronzas rati. Šie āži ir nemirstīgi - Tors viņus var apēst, bet nākamajā dienā atdzīvināt, saliekot kaulus uz āžu ādām. Mīti vēsta, ka tad, kad Tors brauca savos ratos, zeme un kalni plaisāja;
Attēlā - Tors brauc savos bronzas ratos, kurus velk divi āži
- kaujas veseris vai āmurs Mjelnirs, radošā un postošā spēka simbols, veiksmes un auglības avots. Mjelniram piemita burvju spēks - tas varēja ietekmēt auglību, nāvi, atdzīvināt mirušus dzīvniekus, dot svētību laulībām. Šis veseris pēc metiena vienmēr atgriežas pie sava saimnieka. Mjelnirs ir nozīmīgākais Tora atribūts. Tas pasargāja dievus un cilvēkus no milžiem, tādēļ milži centās to nolaupīt vai arī panākt, lai Tors ierodas viņu zemē bez sava vesera. Mjelniru darinājuši cvergi, tas izgatavots no akmens vai arī no dzelzs (informācijas avotos ir dažādas versijas);
Attēlā - vikingu piekariņš Tora vesera formā
- josta Megingjarda, kas dubultoja Tora spēku.
Baldrs
Skandināvu mitoloģijā - nevainības, skaistuma, jaunības, miera, taisnības, pavasara un gaismas dievs. Odina un Frigas dēls, aklā dieva Hēda dvīņubrālis. Baldrs bija visskaistākais un visgudrākais no āsiem, neievainojams dievs. Viņš bija tik skaists un tīrs savā dvēselē, ka izstaroja gaismu. Līdz ar viņa atnākšanu uz zemes viss apkārt atdzīvojās, kļuva skaistāks un košāks.
Attēlā - neievainojamais Baldrs
Baldra dēls sapnī redzēja notikumus, kas vēstīja par nāvi. Noraizējies Odins sēdās savam astoņkājainajam zirgam mugurā un traucās uz pazemes valstību Hēlu. Burve pavēstīja, ka Baldru nogalināšot viņa aklais dvīņubrālis Hēds. Friga lika visām pasaules dzīvajām radībām, augiem un priekšmetiem zvērēt, ka viņi nenodarīs Baldram ļauna. Zvērēja visi, izņemot āmuli. To uzzināja dievs Lokijs, kurš izgatavoja no āmuļa bultu un iedeva to Hēdam, neko nepaskaidrojot. Kad citi dievi, lai pārliecinātos, ka Baldrs tiešām ir neievainojams, meta viņam ar dažādiem priekšmetiem, Hēds, neko ļaunu nenojauzdams, izšāva āmuļa bultu un Baldrs mira.
Attēlā - Baldra nāve
Mirušo valstības valdniece Hēla solīja Frigai atdzīvināt Baldru, ja visas pasaules lietas un dzīvās radības viņu apraudās. Tā tas arī notika - visi apraudāja Baldru, izņemot milzi Toku, kura, iemīlējusi dievu Lokiju, pakļāvās viņa aicinājumam un attiecās apraudāt Baldru. Tādēļ Baldram nācās palikt pazemē, mirušo valstībā. Skandināvi ticēja, ka pēc Ragnaroka, kad izveidosies jauna zeme, Baldrs atdzims.
Tīrs
Skandināvu mitoloģijā - likuma, varonības, kara, kaujas dievs. Odina dēls.
Mīti vēsta, ka Tīrs esot zaudējis vienu roku, kad āsi centušies sasaistīt milzīgo briesmoni - vilku Fenriru. Tā kā vilks pārrāva visas ķēdes, kurās āsi viņu iekala, dievi lūdza cvergiem izkalt īpašu ķēdi no sievietes bārdas, kalna saknes, kaķa soļu skaņas, lāča dzīslām, zivs elpas un putna siekalām. Fenrirs piekrita, ka jauno ķēdi viņam uzliks tikai tad, ja kāds no dieviem turēs viņa mutē savu roku kā drošības garantu, ka vilku palaidīs brīvībā, ja viņš saraus jauno ķēdi. Tīrs piekrita un tādējādi zaudēja vienu savu roku, jo Fenrirs nespēja pārraut burvju ķēdi.
Attēlā - Tīrs un Fenrirs
Ragnarokā Tīrs cīnīsies ar milzīgo suni Garmu, kurš sargā pazemes valstību Hēlu un tās valdnieci - dievieti Hēlu. Cīņas laikā abi ies bojā.
Tā kā Tīrs ir kara dievs, tad ģermāņi mēdza iegravēt Tīra rūnu uz sava kaujas ieroča, it kā veltot to Tīram un nodrošinot sev labvēlīgu kaujas iznākumu. Kareivis šo īpašo ieroci nedrīkstēja salauzt vai pazaudēt.
Papildinformācija