Attēlā - somugru valodas izplatība.
Somugru ciltis, vēlāk - tautas, pieder somugru valodu saimei. Aizvēsturē somugri apdzīvoja teritorijas no Baltijas jūras līdz Urālu kalniem un Rietumsibīrijai. Mūsu ēras 1. gadu tūkstotī veidojās atsevišķas somugru cilšu grupas - somi, karēļi, igauņi u.c.
Latvijas teritorijā somugri ienāca 3.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Somugru ienākšana saistīta ar ķemmes-bedrīšu keramikas kultūras rašanos. Līdz dzelzs laikmeta sākumam somugri apdzīvoja Kurzemes, Vidzemes un Latgales ziemeļdaļu. Pie somugriem, kuri apdzīvo Latvijas un Igaunijas teritoriju, pieder lībieši un igauņi.
Lībiešu jeb līvu mīti
Attēlā - Kurzemes lībieši, 20. gadsimts.
Par līvu mītiem senajos rakstos daudz ziņu nav.
Indriķa hronikā, kas sarakstīta 13. gadsimtā, minēts, ka Turaidas līvi zīlēja, izmantojot zirgu - dievu piekrišanu noteica pēc tā, kuru kāju zirgs lika uz priekšu pirmo - labo vai kreiso. Vairāk līvu tradīcijas tika pierakstītas 19. un 20. gadsimtā.
Par pasaules uzbūves priekšstatiem arī nav daudz ziņu. Vienā teikā minēts, ka Dievs-pasaules radītājs pār plecu metis riekstu, no kura vajadzēja izaugt zemei. Bet Velns, Dieva pretmets, to iebāzis mutē un pēc tam izspļāvis saspiestu plakanu. Tādēļ zemes virsma esot nelīdzena. Cik var spriest no pieejamās informācijas, tad līvi uzskatījuši, ka zeme ir liela dieviete, un zāle ir šīs dievietes mati.
Lībieši uzskatīja, ka pasaulē pastāv daudz un dažādas dievības, kuru dzīve ir līdzīga cilvēku dzīvei - tās dzimst, mirst, precas, viņiem ir bērni, sava saimniecība. Šīm dievībām pastāv sava hierarhija. Kopā ir aptuveni 50 dažādu dievību grupas. Grupēšana balstās uz dalījumu ģimenēs - tēvi, mātes, dēli, meitas. Zināms, ka dabas parādības līvi dēvēja par mātēm vai tēviem - Sniega māte, Vēju māte, Meža tēvs, Sala tēvs. Tā kā tiek ievērots ģimenes princips, tad, ievērojot šo dalījumu, Zemes māte un Jūras māte ir māsas, savukārt meža gari ir brāļi. Zemes māte un Debesu tēvs ir visaugstākās dievības. Dažām parādībām bija arī meitas vai dēli, piemēram, Debesu tēva dēli blēņojoties radot vētru.
Pērkons ir atbildīgs par vēju un negaisu. Viņš ir ļauno garu, velnu, raganu, kā arī sliktu cilvēku ienaidnieks un vajātājs. Par Pērkona galvu uzskatīja negaisa mākoni. Ticēja, ka, ja tas pavasarī pirmo reizi parādās no jūras, tad būs labi lomi, bet, ja no zemes, tad būs laba raža.
Līvu dzīvē liela nozīme bija jūrai, tādēļ pastāv ļoti daudz jūras dievību. Galvenā no tām ir Jūras māte, kuras pils atrodas lībiešu jūrmalas ūdeņos. Jūras māte lībiešus uzskata par savu tautu, tā ir lībiešu labvēle. Ar jūru viņiem saistīti daudzi nostāsti. Piemēram - jūrā dzīvojot radījumi ar zivs astēm, ja kāds šīs būtnes sastop, tad viņam draud nelaime. Jūrā dzīvojot zilās jūras govis un zilie jūras zirgi. Jūras govis no rītiem nākot krastā ganīties.
Igauņu mīti
Senie hronisti un ceļotāji par senajām igauņu paražām runājuši maz, par tām vairāk varēja uzzināt 19. gadsimtā, kad folkloras vācēji aktīvi interesējās par vietējām tradīcijām, nostāstiem, teikām un mītiem.
Attēlā - Fridrihs Reinholds Kreicvalds.
19. gadsimtā Viru pilsētas ārsts Fridrihs Reinholds Kreicvalds (1803-1882, igauņu rakstnieks, folklorists, viņš tiek uzskatīts par igauņu nacionālās literatūras aizsācēju), pamatojoties uz igauņu tautas dziesmām un teikām, izveidoja igauņu eposu "Kalevipoegs".
Savukārt 1919. gadā Tartu universitātes folkloras profesors Matiass Johans Eizens (1857-1934) uzrakstīja grāmatu par igauņu mītiem. Analizējot abus šos darbus, jāsaka, ka Kreicvalda darbā mīti papildināti ar autora fantāziju, savukārt Eizena darbā mīti atjaunoti, izmantojot zinātniskās metodes.
Par pasaules rašanos un tās uzbūvi igauņu mītos sacīts, ka pasaules radītāji ir putni. Putns pirmradītājs, kurš dažās dziesmās tiek aprakstīts kā pīle, pasaules okeānā novij ligzdu un izdēja tajā trīs olas. No pirmās olas izšķīlās Saule, no otrās - Mēness, bet no trešās - Zeme. Dažos mītos vēstīts, ka pasaules vidū audzis liels ozols. Šāds uzskats, ka pasaules vidū audzis milzīgs koks - Pasaules koks, raksturīgs ļoti daudzām tautām.
Pētnieki uzskata, ka igauņu augstākais dievs bija Jumals, kura pārziņā atradās gaisma. Jumals ir debesu dievs.
Dievs Pikne atbildēja par pērkonu, viņam piederēja stabule, kuras skaņas lika līt lietum. Šim dievam cilvēki upurējuši vērsi.
Peko bija auglības dievība. Šīs dievības atveidu koka vai salmu lelles veidā glabāja mājās. Reizi gadā to slepeni nesa uz mežu, lai tur tam rīkotu dzīres.
Hronists Indriķis savos rakstos atzīmē, ka Sāmsalas iedzīvotāji pielūguši dievu Tarapitu, kuru godinājuši mežā vai kalnā. Tā kā šo dievu piesaukuši kaujas laukā, tad uzskata, ka tas bija karavīru dievs.
It visam pasaulē (konkrētai vietai, augam, dzīvniekam, cilvēkam) ir savi sargātāji - haldjasi.
Liela nozīme bija senču gariem uku, kuriem regulāri ziedoja. Uzskatīja, ka uku dzīvo zemnieku mājās.
Igauņu teiksmas vēsta par trīs spēkavīriem - Kalevipoegu, Lielo Tellu un Vanapaganu.
Kalevipoegs
Igauņu leģendās Kalevipoegs (Kaleva dēls) ir Kaleva un Lindas jaunākais dēls, piedzimis pēc tēva nāves. Viņš ir gudrāks un stiprāks par saviem vecākajiem brāļiem. Tā kā Kalevipoegs bijis liela auguma, tad viņš spējis izbrist ļoti dziļus ūdeņus. Kalevipoegs aizstāvējis savu zemi, apmētājot ienaidniekus ar milzīgiem akmeņiem. Viņš ir saistīts ar Igaunijas upju, kalnu, salu izveidi.
"Kalevipoegs jeb kalējdēls ir Fridriha Reinholda Kreicvalda eposa galvenais varonis. Par to, ka igauņiem ir bijušas leģendas par šo spēkavīru, min kāds 17. gadsimta ceļotājs. Savukārt eposs vēsta, ka Kalevipoega tēvu Kalevu uz Igauniju atnesis ērglis. Kalevs apprecējis Lindu, kas radusies no rubeņa olas, un viņiem piedzimuši trīs dēli. Kalevs drīz nomira, bet viņa dēli izauga par spēkavīriem. Kaleva dēlu pirmais varoņdarbs bija mātes atbrīvošana no Somijas burvja varas. Somijā Kalevipoegs ieguva arī burvju zobenu. Pēc pirmās uzvaras abi pārējie brāļi atstāja Igauniju. Savu tālāko dzīvi Kalevipoegs pavadīja miegā. Viņš modās tikai tad, ja zemei draudēja briesmas. Pēc vairākiem varoņdarbiem Kalevipoegs juta, ka spēki viņu atstāj, un atdeva Igauniju karavīram Olevam. Tomēr Kalevipoegam nepienāca mierīgas vecumdienas. Kāds burvis bija nolaupījis viņa zobenu un paslēpis Peipusa ezerā. Saniknotais Kalevipoegs bija uzlicis zobenam lāstu: ja kādreiz viņš nāks tam pakaļ, tad lai zobens nocērt viņam kājas. Vecumdienu klejojumos Kalevipoegs pienāca pie Peipusa un paslēptais zobens viņu nogalināja."1
Lielais Tells
Attēlā - Sāremā un Hījumā salas.
Lielais Tells ir Sāmsalas jeb Sāremā salas varonis, milzīga auguma spēkavīrs, kurš aizstāvējis Sāmsalu, ja kāds grasījies tai uzbrukt. Savam naidniekam Tells braucis pretī vēršu vilktos ratos, ienaidnieku apmētājot ar akmeņiem.
Lai gan viņš bija Sāremā valdnieks, Tells dzīvoja kā parasts zemnieks kopā ar savu sievu - milzi Piretu. Tells bieži vien apciemojis savu brāli Leigeru, kurš dzīvojis kaimiņu salā Hījumā. Tā kā Tells bija ļoti liela auguma, tad ciemos pie brāļa viņš devās kājām, jo pats varēja doties pāri jūrai. Tells bija karstasinīgs, taču labsirdīgs, viņš vienmēr devās palīgā citiem cilvēkiem, ja tiem bija nepieciešama viņa palīdzība.
"Kad kādā kaujā ienaidnieki viņam nocirtuši galvu, Tells cīnījies, turot to padusē. Pēc kaujas viņš devies uz savu kapu, lai atgrieztos, kad tas būs vajadzīgs."2
Vanapagans
Vanapagans ir velns. Viņš dzīvojis pazemē, kaitējis cilvēkiem, kā arī cīnījies ar Lielo Tellu un Kalevipoegu. Vanapagans raksturots kā milzīga auguma zemnieks, kas ir ne tik daudz ļauns, cik muļķīgs. Vienā no mītiem vēstīts, ka Vanapagans nozadzis dievam Piknem viņa stabuli. Cits mīts vēsta, ka Vanapagans valkājis īpašu burvju cepuri, kas ļāva viņam kļūt neredzamam.
Papildinformācija