Teorija

"Latviešu mitoloģija sakņojas indoeiropiešu un somugru tautu senatnē. Vācu iebrukums 13. gadsimtā un latviešu tautas pievēršana kristīgai ticībai traucēja seno tradīciju un mītu tālāku attīstību. Tika izpostītas svētvietas, pārtrauktas senākās apbedīšanas tradīcijas, aizliegts mirušajiem dot līdzi viņiem piederošas mantas."1
 
Par latviešu mītiem seno autoru darbos ir maz informācijas. Dažas ziņas saglabājušās no jezuītu ordeņa mūku, kuri apceļoja Latgali 17. gadsimtā, pierakstiem. Superintendants Pauls Einhorns (?-1655), luterāņu baznīcas vadītājs Kurzemes un Zemgales hercogistē, bija pirmais, kurš mēģināja apkopot latviešu tradīcijas, apkopojot šo informāciju grāmatā "Latviešu vēsture".
 
Tomēr, pēc pētnieku domām, vērtīgākās ziņas atrodamas latviešu folklorā - tautasdziesmās, teikās, pasakās, ticējumos, sakāmvārdos un buramvārdos. Informāciju par mitoloģiju var rast arī etnogrāfiskajā materiālā - gadskārtu tradīcijās, ornamentu simbolos.
 
13.jpg
Attēlā - Lielvārdes josta.
 
Krišjānis Barons (1835-1923) bija viens no pirmajiem, kurš centās skaidrot latviešu tautasdziesmās ietvertās mītu idejas.
Savukārt valodnieks un etnogrāfs Pēteris Šmits (1869-1938) 1926. gadā izdeva grāmatu "Latviešu mitoloģija", kurā mīti tika pētīti, izmantojot zinātnisko metodi. Pētījumi turpinās arī mūsdienās.
 
14.jpg
Attēlā - Krišjānis Barons.
 
Seno latviešu uzskati par pasaules uzbūvi bija sekojoši - "Zeme ir liels disks, kas peld pasaules jūrā, un tā centrā atrodas liels koks vai kalns. Debesu kalnā atrodas galvenās dievības Dieva sēta."2 Pasaules modeli simbolizē Pasaules koks jeb Austras koks.
 
16.jpg
Attēlā - Austras koks.
 
Šis koks pasauli sadala trīs daļās - saknes simbolizē pazemi, stumbrs - zemi, bet galotne - debesis. Šāds, trīsdaļīgs, pasaules modelis raksturīgs zemkopju kultūrām.
Kokam bija liela loma cilvēka dzīvē. Svētvietās parasti stādīja liepu vai ozolu, pie kokiem ziedoja dieviem, lai izlūgtos to labvēlību, koku tuvumā svinēja svētkus.
 
Latviešiem, tā pat, kā lietuviešiem, mīts par pasaules radīšanu vēsta, ka Dievs un Velns pasauli radījuši kopīgi, izmantojot pasaules jūras dzelmes dūņas.
 
Seno latviešu galvenā dievība bija Dievs. Dieva pārziņā atradās diena un gaisma, viņš bija kosmiskās kārtības uzturētājs, debesu simbols, noteica debesu spīdekļu gaitu. Dievs zemei nesa svētību, bija zemnieku aizgādnis. Viņš simbolizē garīgo pasauli.
Dievam debesīs bija tāda pat zemnieku sēta, kā cilvēkiem zemes virsū. Tautasdziesmās Dievs piedalās Saules un Mēness strīdos, cenšas sakārtot Dieva dēlu un Saules meitu attiecības. Savukārt uz zemes Dievs mudina cilvēkus veikt labus darbus, soda ļaunus cilvēkus un atalgo labus cilvēkus, nosoda slinkumu, rosina cilvēku sirdsapziņu.
Dainās Dievs attēlots kā vecs vīrs, ģērbts platā, zaļā vai pelēkā mētelī, ar zobenu pie sāniem, galvā - rudzu rogu cepure. Dievam pieder zirgs ar zelta segliem un sudraba iemauktiem. Cilvēkiem Dievs parādījies veca, sirma, nabadzīgi ģērbta cilvēka izskatā.
 
Arī latvieši, tā pat, kā lietuvieši un prūši, pielūdza Pērkonu. Pērkons minēts kā galvenais senlatviešu cilšu dievs. Tautasdziesmās šo dievu dēvē arī par debesu kalēju. Šim dievam ir dēli, meitas un māsas, viņam pieder melni zirgi (kas simbolizē negaisa mākoņus).
 
17.jpg
 
Pērkona atribūti - zibens, zobens, pātaga, dzelzs rīkste, bulta vai lode, ugunīga milna.
 
Pērkona galvenais uzdevums - veldzēt zemi ar lietu. Viņu uzskatīja par kara draudzes un karavīru aizbildni. Šo dievu uzskatīja arī par ļauno garu vajātāju, ļauno cilvēku soģi. Baltu tradīcijās Pērkona kults saistīts ar ražas novākšanu. Pērkona simboli - akmens un kaula cirvīši, āmurveida piekariņi.
 
Saule - viena no nozīmīgākajām un senākajām dievībām, saistīta ar auglības kultu. Saule rūpējas par cilvēkiem, aizvada cilvēku dvēseles, pārzina visu pasaulē notiekošo. Šī dievība ir arī bāreņu aizgādne un sargātāja. Latviešu folklorā Saule attēlota kā saimniece, kurai arī ir sava debesu sēta ar ēkām, laukiem. Dainās minēts, ka Saule precas ar Mēnesi, bet viņi sastrīdas un kāzas izjūk.
Tautasdziesmās Saule pārvietojas ratos vai kamanās, kurās iejūgti divi vai trīs zirgi. Pa jūru vai ezeru Saule brien kājām vai brauc ar laivu.
Ar Sauli saistīti dažādi aizliegumi, piemēram, ja veiks darbu pēc Saules rieta, tad tam nebūs svētības; līdz saulrietam jāpārtrauc strīdi un jāizlīgst. 
 
Laima palīdzēja cilvēkiem nākt pasaulē, noteica viņu likteni, pavadīja cilvēku visu viņa mūžu no dzimšanas brīža līdz pat nāves stundai. Pasakās Laima parādās kā kupla liepa, melna vabolīte, melna čūska, Laima var gulēt zem pagalvja, uzturēties zem sliekšņa vai akā. Dievietes Dēkla un Kārta bija viņas palīdzes. Dēkla palīdzēja cilvēkam sasniegt Laimas lemto. Folklorā Dēkla minēta kā palīdze precībās. Kārta noteikusi laiku, kad Laimas lemtais notiks.
 
Māra latviešu folklorā pieminēta retāk, nekā Laima. Šī ir likteņa un auglības dieviete, dzīvās radības aizgādne. Viņas pārziņā bija jaundzimušā bērna un viņa mātes veselība, Māra pārraudzīja bāreņu dzīvi. Māra gādāja par lopiem, bija arī malēju aizgādne. Mārai bija liela nozīme slimību dziedināšanā. Dainās Māra minēta kā melna odze, melna vai zila čūska, melna vabole.
15.JPG
 
Ūsiņš bija zirgu un bišu dievs. Dainās Ūsiņu attēlo kā vecu, turīgu vīru, kurš jāj pieguļā. Ūsiņam bija savi maģiskie skaitļi - 2 un 9.
 
Jumis atbildēja par auglību, viņa simbols - divas kopā saaugušas vārpas. Jumim tika ziedota labība no pirmā labības kūļa, daļa no pirmo augļu ražas. Jumja kults saistīts ar auglības, bagātības, labklājības vairošanu.
9.JPG
 
Senie latvieši uzskatīja, ka uz zemes dzīvoja dažādas mātes, kuras atbildēja par noteiktu sfēru - Zemes māte, Meža māte, Lauku māte, Jūras māte, Vēju māte, Uguns māte, Piena māte, Veļu māte.
 
Velns (dēvē arī par Jodu vai Jupi) ir Dieva pretpols. Viņš saistīts ar pazemi un veļu valstību. Velns simbolizēja materiālo pasauli. Velna izskats tiek raksturots šādi - cilvēka augums, govs aste, āža ragi un kājas. Latviešu folklorā Velns atspoguļots kā ļoti spēcīgs, ļauns un viltīgs, taču arī ļoti vientiesīgs un muļķīgs. Cilvēks vienmēr izrādījās gudrāks par Velnu.
 
Par pēcnāves dzīvi pastāvēja šāds uzskats - kad cilvēks beidza savas gaitas uz zemes, viņš kļuva par veli un pa vārtiņiem iegāja aizsaulē. Tur viņu sagaidīja Veļu māte, kura ievadīja viņu aizsaules dzīvē. Veļu valstībā ikdiena ritēja tieši tā pat, kā cilvēku pasaulē - tika ganīti lopi, cepta maize u.t.t. Cilvēka dzīve pēc nāves nebeidzas. Velis turpina dzīvot veļu valstībā, no kuras laiku pa laikam dodas uz cilvēku pasauli, lai apmeklētu savus tuviniekus.
 
10.jpg
Attēlā - Jānis Rozentāls, "Nāve", 1897.
 
Cilvēks uzskatīja, ka mājās dzīvoja mājas dievības jeb mājas gari. Tie bija gan labi, gan ļauni. Viņi varēja izskatīties gan kā putni un dzīvnieku, gan kā ēna, gaisa vēsma. Mājas dievības jeb mājas garus varēja pielabināt ar ziedojumiem - ēdienu, naudu, priekšmetiem. Tad mājas gari mājai nesīs svētību.
 
Par senlatviešu spēkavīriem nav tiešas informācijas. Literatūrā pazīstami divi spēkavīri - Lāčplēsis un Kurbads.
 
11.JPG
Attēlā - Andrejs Pumpurs
 
Dzejnieks Andrejs Pumpurs (1841-1902) uzrakstījis eposu par Lāčplēsi. Eposs tapis laika posmā no 1872. gada līdz 1887. gadam. Tas tika izdots 1888. gadā, 3. Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku laikā. Eposā vēstīts, ka savu vārdu Lāčplēsis ieguvis tādēļ, ka jau bērnībā bijis tik spēcīgs, ka spējis pārplēst lāci. "Viņa varoņdarbi saistās ar ceļojumu pa pasauli, glābjot iemīļoto Laimdotu no svešzemju gūsta un burvi Spīdalu no ļauno spēku varas. Lāčplēsis iet bojā, cīnoties ar iebrucēju Tumšo bruņinieku, jo nodevējs Kangars bruņiniekam atklājis, ka Lāčplēša spēks slēpjas ausīs."3
 
Latviešu rakstnieks un folklorists Ansis Lerhis Puškaitis (1859-1903) radījis teiku par Kurbadu.
Šis spēkavīrs esot piedzimis ķēvei. Tā kā viņš bijis ļoti spēcīgs, tad mājās visi darbi šķituši par viegliem, tādēļ Kurbads devies pasaulē veikt varoņdarbus. Kurbads gāja bojā, cīnoties ar raganu.
 
Gan Andrejs Pumpurs, gan Ansis Lerhis Puškaitis apgalvojuši, ka savos darbos izmantojuši senos latviešu mītus. Tomēr lielākā daļa viņu darbos aprakstīto notikumu ir autoru izdomājums.
 
12.jpg
Attēlā - "Kurbads un deviņgalvu velns", Rihards Zariņš.
 
Papildinformācija
 
Atsauce:
1. Latvijas kultūras vēsture/Austra Avotiņa, Daina Blūma, Asja Līdaka, Ināra Ņefedova, Edvarda Šmite. - Rīga : Zvaigzne ABC, 2004. - 507 lpp. - il: 18.lpp.
2. Kulturoloģija/Agnese Ērgle, Vilnis Purēns, Inese Sviestiņa. - Rīga: RaKa, 2009. - 300 lpp. - il.: 129.lpp.
3. Kulturoloģija/Agnese Ērgle, Vilnis Purēns, Inese Sviestiņa. - Rīga: RaKa, 2009. - 300 lpp. - il.: 130.lpp.
Kulturoloģija/Agnese Ērgle, Vilnis Purēns, Inese Sviestiņa. - Rīga: RaKa, 2009. - 300 lpp. - il.: 128.-131.lpp.
Latvijas kultūras vēsture/Austra Avotiņa, Daina Blūma, Asja Līdaka, Ināra Ņefedova, Edvarda Šmite. - Rīga : Zvaigzne ABC, 2004. - 507 lpp. - il: 18.-21.lpp.
Latvijas kultūras vēsture/Inga Sarma. - Rīga: RaKa, 2003. - 180 lpp. - :il.: 28.-33.lpp.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Pērkons_(mitoloģija)
https://lv.wikipedia.org/wiki/Velns_latviešu_mitoloģijā
https://lv.wikipedia.org/wiki/Lāčplēsis_(eposs)
Attēli:
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Lielvarde_belt_ornament.jpg
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Barons.jpg
https://ztzks.wordpress.com/austras-koks/
https://de.wikipedia.org/wiki/Blitz#/media/File:Lightning_cloud_to_cloud_%28aka%29.jpg
https://lv.wikipedia.org/wiki/M%C4%81ra#/media/File:Krusts.JPG
https://lv.wikipedia.org/wiki/Jumis#/media/File:Jumis.JPG
https://lv.wikipedia.org/wiki/Ve%C4%BCu_m%C4%81te#/media/File:Rozentals_Nave.jpg
https://lv.wikipedia.org/wiki/Andrejs_Pumpurs#/media/File:Andrejs_Pumpurs.JPG
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Kurbads_un_devingalvu_velns.jpg