Teorija

Dadaisms
"Dadaisms radās 1916.gadā Šveicē mākslinieku emigrantu aprindās un eksistēja un šokēja sabiedrību līdz 1922.gadam, kad nemanot apsīka". Nosaukums radās nejauši - kāds no grupas biedriem vārdnīcā atrada nenoteikta satura vārdu „dada”, kas tieši tādēļ likās pieņemams šim mākslas virzienam.
Pirmais pasaules karš un tā sekas iespaidoja māksliniekus. Viņi uzskatīja, ka sabiedrībā, kas mēdz slavināt cilvēka garīgās vērtības, bet pieļauj cilvēku iznīcību, nav iespējama radoša attīstība un darbība. Dadaisti centās novest līdz absurdam visas estētiskās vērtības, vērsās pret sabiedrības likumiem, morāli, reliģiju, ētiku.
"Dadaisti apliecināja sevi visos mākslas veidos. Viņi uzstājās ar aloģiskiem dzejoļiem, trokšņainu mūziku, improvizētām izrādēm un apzināti haotiskiem manifestiem. Izmantoja skrejlapas, plakātus un reklāmas, dinamiskas fotomontāžas, kurās tika apvienoti reālo priekšmetu un pieņemto priekšstatu sadrumstaloti fragmenti".
 
Dadaistu darbiem nav nekādu kopīgu iezīmju. Darbības sākumā viņi meklēja iedvesmu ekspresionismā, kubismā, bet pēc laika radīja savu mākslu - antimākslu.
 
Antimākslas izveidotājs bija francūzis Marsels Dišāns (1887-1969) - Ņujorkas dadaistu grupas līderis.
Gleznošana tika aizstāta ar reālo priekšmetu ready-made eksponēšanu vai klasisko mākslas darbu pārveidošanu.
Piemēram - izstāžu zālē uz postamenta novietots velosipēda ritenis, 1913; darbs „Strūklaka” -  otrādi apgriezts pisuārs, 1917.g.; 1919.gadā Parīzē tika izstādīta Monas Lizas krāsaina reprodukcija, kurai mākslinieks bija piezīmējis bārdu un ūsas, dodot šim darbam mistisku nosaukumu „L.H.O.O.Q.”
507px-Marcel_Duchamp.jpg
"Strūklaka"
Marcel_Duchamp_Mona_Lisa_LHOOQ.jpg
"L.H.O.O.Q."
 
Dadaisti pārņēma kubistu radīto kolāžu, pārveidojot to par patstāvīgu tehniku, pielīmētos elementus nesavienojot ar gleznotajiem elementiem.
Dadaistu centri pastāvēja Ņujorkā, Cīrihē (spilgtākais pārstāvis - Ž.Arps, 1887-1966), Parīzē (F.Pikabija, 1879-1953), Berlīnē, Ķelnē (M.Ernsts, 1891-1976) un Barselonā.
Dadaisti veicināja jaunu realitātes uztveri, sekmēja jaunu mākslas virzienu veidošanos.
 
Sirreālisms
Sirreālisms (no franču valodas - pāri realitātei stāvošs) sākumā bija literārs virziens. "Terminu pirmo reizi izmantoja franču dzejnieks G.Apolinērs 1917.gadā kādas savas lugas satura papildu apzīmējumam, jo autors tajā tiecās izteikt to, "kas ir pārāks par īstenību".
1924.gadā tika publicēts pirmais A.Bretona sastādītais sirreālisma manifests" (manifests - apraksts dotajam mākslas virzienam, kurā izskaidrota tā būtība, jēga, virziena pārstāvju uzskati par mākslu un dzīvi), kā arī iznāca oficiāla sirreālistu avīze „Sirreālisma revolūcija”.
André_Breton_1938.jpg
Andrē Bretons
"Sirreālisms izveidojās, balstoties uz austriešu neiropatologa Z.Freida atzinumiem par zemapziņas nozīmi cilvēka rakstura izpratnē. Tā pārstāvji - jaunie literāti - atdevās psihiskajam automātismam, proti, mēģinājumiem zīmējot vai runājot vai arī ar citiem iespējamiem līdzekļiem izpaust prāta nekontrolētās domas gaitu". A.Bretons savā manifestā rakstīja: ”Atdodoties domu strāvas diktātam, jebkāda prāta kontrole, kā arī visas estētiskās vai morāliskās pārdomas atkrīt”. Viņš norādīja, ka "racionālisms, civilizācija un progress apslāpējis iztēles aktivitāti un sirreālisma tuvākais uzdevums tāpēc esot tiktāl mobilizēt zemapziņas iedarbību, lai cilvēkā varētu rasties līdzsvars starp visām viņam piemītošajām spējām".
 
Šis manifests ietekmēja ne tikai literātus, bet arī māksliniekus.
Tēlotājmākslā sirreālisms attīstījās divos virzienos - 1) abstraktais sirreālisms (izmantoja kubisma un abstrakcionisma līdzekļus, kā arī jaunas tehnikas; ) un 2) figurālais sirreālisms ("sapņu idille apvienojās ar vispretīgāko reālo lietu atveidojumiem, vistiešākais naturālisms - ar fantastiskām, nereālām būtnēm iluzionistiski veidotā telpā").
Abstraktā sirreālisma pārstāvji - H.Miro, P.Klē, figurālā sirreālisma pārstāvji - I.Tangī, S.Dalī, R.Magrits.
 
"Pirmā sirreālistu darbu izstāde notika 1925.gadā. Tajā piedalījās dadaistu grupas pārstāvji, kā arī psihiskā automātisma piekritēji. Viens no interesantākajiem pēdējo starpā bija spānietis H.Miro (1893-1983). Viņa darbos atklājas īpatnēja, asociatīvi uztverama pasaule no rudimentārām figūrām un formām, kas veido intensīvus krāsu laukumus uz neitrāla fona".
miro1.jpgmiro4.jpg
Renē Magrits (1898-1967)
Beļģu mākslinieks.
"Magrita gleznās redzami priekšmeti, kuri pakļauti visneiedomājamākām pārvērtībām un kuru risinājums ļauj spriest par mākslinieka dzīves izjūtas oriģinalitāti. Daudzos Magrita darbos atspoguļojas pārdomas par realitātes un mākslas attiecībām, šaubas par cilvēka dzīves uztveres pareizību."

Salvadors Dalī (1904-1989)
Spāņu gleznotājs.
Savās gleznās attēlo masīvas, pietūkušas galvas; pulksteņus un akmeņus, kas plūst kā mīkla; neprātā pārvērstas sejas, kur mutes vietā virmo melnas skudras u.t.t.
Dalī veidoja darbus arī dadaisma  stilā - „Lietainais taksometrs” ("veca automašīna ar diviem manekeniem, kurā ar neredzamu vadu sistēmu tiek radīta lietus ilūzija"), "Telefons - langusts" (telefona aparāts un langusta mulāža klausules vietā).
433px-dali-Hommage_à_Newton.jpg
"Cieņas izrādīšana
Ņūtonam"
450px-Dalí._Gala.JPG
"Gala"
  
Veidoja arī dekorācijas, rakstīja libretus baletiem, ilustrēja grāmatas, darināja stājgrafikas, gleznoja portretus.
 
Sirreālisms Eiropā pastāvēja līdz Otrajam pasaules karam, kad mākslinieki emigrēja uz ASV, kur pēckara gados sirreālisms piedzīvoja otro uzplaukumu. "Amerikas mākslas pārstāvji visbiežāk ietekmējās nevis no sirreālistu tematikas, bet gan no viņu darba metodes, un savus spilgtākos izpaudumus sirreālisms šeit guva abstrakcionisma ietekmēto mākslinieku daiļradē".
 
1964.gadā šis stils beidza pastāvēt.
 
Sirreālisma tēlniecība
 
Tēlniecībā bieži vien skulptūru veidošanu aizstāja "lietu darināšana", piemēram, vācu mākslinieces M.Openheimas "Kažokādas tējas servīze" (1913).
Sirreālisms ietekmēja arī monumentālo tēlniecību.
 
Henrijs Mūrs (1898-1986)
Angļu tēlnieks.
"Guvis izglītību Anglijā, ietekmējies no grieķu arhaikas un Ziemeļamerikas seno tautu mākslas, no kubisma, arī no Mikelandželo. 30.gados mākslinieks jau bija atradis savu tēmu loku. Viņu saistīja sievietes kailķermeņa motīvs, mātes un bērna, ģimenes tēma, ievainotā karavīra tēls. Mūrs darbus darināja akmenī, bronzā un kokā.
542px-Stuttgart-henry-moore-liegende.jpg
Sirreālisma ietekmē Mūrs ienes tēlos deformāciju, metaforiskas asociācijas, izraisot skatītājos neparastības izjūtu.
800px-HenryMoore_RecliningFigure_1951.jpg
Mūra 60.gadu darbos pastiprinājās neatbilstība reālajām formām, taču nemazinājās to organiskā saliedētība ar dabu. Tāpēc šī neatbilstība neatbaida, bet tikai izraisa pārdomas par visu organisko formu radniecību."
 
Atsauce:
Mākslas vēstures pamati/Tatjana Kačalova, Rihards Pētersons. - Rīga : Zvaigzne ABC, 1997. - 138 lpp. :il. - izmantotā literatūra: 72.-77.lpp.
Attēli:
http://lt.wikipedia.org/wiki/Vaizdas:Marcel_Duchamp.jpg
http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Marcel_Duchamp_Mona_Lisa_LHOOQ.jpg
http://fr.wikipedia.org/wiki/Fichier:Andr%C3%A9_Breton_1938.jpg
http://es.wikipedia.org/wiki/Archivo:Miro%27s_sculpture,_MADRID.jpg
http://es.wikipedia.org/wiki/Archivo:La_caricia_de_un_p%C3%A1jaro.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Hommage_%C3%A0_Newton.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Dal%C3%AD._Gala.JPG
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Stuttgart-henry-moore-liegende.jpg
http://en.wikipedia.org/wiki/File:HenryMoore_RecliningFigure_1951.jpg