4. Tēlniecība Latvijā 19./20.gs.

Latvijā tēlniecības attīstības uzplaukums saistās ar 19.-20.gadsimta miju. 19.gadsimtā tēlniecība tika izmantota arhitektūras objektu dekoratīvās apdares elementu izgatavošanā, kā arī kapu pieminekļu veidošanā. 19.gadsimta otrajā pusē attīstījās celtniecība, tādējādi arī tēlnieku darbu apjoms pieauga. Attīstījās būvplastika. Spilgtākais šīs nozares pārstāvis - vācu tēlnieks Augusts Folcs (1851-1926). Šis tēlnieks Rīgā ieradās no Vācijas, 1876.gadā nodibinot savu tēlniecības un akmens apstrādes firmu.

Augusts Folcs 1851-1926

Kā piemērus Augusta Folca darbībai var minēt Benjamiņu namu Rīgā, Krišjāņa Barona ielā 12,
smilšakmenī veidoto Rolanda statuju pie Melngalvju nama (1897-1898, tapusi sadarbībā ar arhitektu V.Neimani), kā arī strūklakas skulptūru "Nimfa" (1887), kas atrodas Nacionālās operas apstādījumos.

"Rolands"

"Nimfa"

Augusts Folcs veidojis arī Nacionālā teātra (agrāk - Otrā Rīgas pilsētas teātra) atlantus (1900-1902).

Pirmo profesionālo latviešu tēlnieku daiļrade cieši saistīta ar franču tēlnieka, impresionista Ogista Rodēna
(1840-1917) darbību.

"Dzimis Rencēnu pagasta muižas kalēju ģimenē. Mācījies Pēterburgas skolotāju seminārā un A.Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. 1899.gadā beidzot skolu, G.Šķilters saņēma stipendiju studijām ārzemēs un piecus gadus pavadīja Parīzē, kur apmeklēja izcilā franču tēlnieka O.Rodēna darbnīcu, Mākslas akadēmiju un G.Žermēnatēlniecības darbnīcu.
G.Šķilters strādāja stājtēlniecībā, dekoratīvajā un memoriālajā tēlniecībā. Mākslinieks veidojis latviešu kultūras darbinieku krūšutēlus, dažādu zemju mākslinieku portretus. Viens no ievērojamākajiem agrīnā posma darbiem ir rakstnieka R.Kaudzītes portrets (1902; bronza).

Daudzi G.Šķiltera darbi veltīti cilvēka mūža gājumam, dažādu cilvēku vecuma posmu atainojumam sirmgalvju portretos un bērnu galviņu atveidojumā.

"Šķiršanās"

"Gulbja meita"

"Vecums"

G.Šķiltera darbos vērojama jūgendstilam raksturīga romantiska noskaņa, īpaši sievietes auguma plastikas studijās un kailfigūru kompozīcijās".1

"Dzimis Allažu pagastā. Pēc mācībām Rīgas reālskolā T.Zaļkalns 1893.gadā iestājās A.Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, pēc sekmīgas diplomdarba izstrādes 1899.gadā saņēma ārzemju stipendiju un devās uzMinheni, vēlāk - uz Parīzi. Sākotnēji T.Zaļkalns bija gatavojies gleznotāja profesijai, taču pēc tikšanās ar Rodēnu Parīzē nosliecās par labu tēlniecībai. Tā kā T.Zaļkalns bija mainījis specialitāti, stipendija vairs netika izmaksāta, un studijas ārzemēs 1901.gadā viņš bija spiests pārtraukt.

Atgriezies Pēterburgā, T.Zaļkalns strādāja slavenajā K.Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kur gatavoja modeļus nelielām statuetēm un ciļņiem. 1903.gadā T.Zaļkalns devās uz Itāliju, lai papildinātu zināšanas itāliešu mākslā un marmora un bronzas apstrādē.

"Adelīna"

T.Zaļkalna darbiem piemīt vienkāršība, tēlu noskaņu raksturo iekšēja koncentrētība, miers, apgarotība. Agrīnajos darbos tēlnieks izmantojis galvenokārt marmoru un bronzu, memoriālajos pieminekļos - granītu. T.Zaļkalnam piemita ļoti smalka materiāla izjūta - marmora tēlos jūtams tvirts virsmas modelējums, bronzā veidotajiem darbiem - plūstošs modelējums ar dzīvu, dabiski izjustu faktūru.

Piemineklis J.Porukam

Piemineklis R.Blaumanim

Liela nozīme tēlnieka daiļradē ir mātes tēlam. Petrogradā Pirmā pasaules kara laikā T.Zaļkalnam pozēja latviešu bēgles. "Stāvošā māmiņa" (1915), "Sēdošā māmiņa" (1916) - šie tēli pauž sāpes un pacietību un ir pārtapuši par dzimtenes simbolu.

"Māmiņa"

"Sēdošā māmiņa"

T.Zaļkalna "māmiņas" pieder pie latviešu tēlniecības klasikas izcilākajām vērtībām."1
"1897.gadā B.Dzenis iestājās Štiglica zīmēšanas skolā. Pēc skolas beigšanas un ārzemju stipendijas saņemšanas B.Dzenis 1906.gadā devās uz Parīzi. Saskare ar Rodēna mākslu bagātināja B.Dzeņa raksturotāja spējas un deva ierosmi jauniem stilistiskiem meklējumiem. Tēlnieku īpaši saistīja Rodēna kompozīcijā izmantotais dinamiskais virsmas modelējums.
Parīzē tapis viens no labākajiem B.Dzeņa darbiem - "Sievas portrets".

"Sievas portrets"

B.Dzenis viens no pirmajiem latviešu tēlniecībā portretu atveidojumiem sāka izmantot granītu."1
"A.Bija dzimis Jūrmalā, Asaros, jūrnieka ģimenē. Apguvis graviera amatu Rīgā, tad mācījies Norvēģijā mākslas amatniecības skolā un iepazinis medaļu mākslu pie pazīstamā norvēģu medaļu meistara I.Trondsena Kēnigsbergā. No 1897. līdz 1900.gadam A.Bija studēja Karaliskajā mākslas akadēmijā Briselē. Pēc akadēmijas beigšanas mākslinieks Briselē iekārtoja savu darbnīcu.
A.Bija veidojis arī figurālus darbus, tomēr galveno vietu viņa daiļradē ieņēma medaļas un portreti. A.Biju saistīja simboliskas izteiksmes iespējas un mitoloģiski tēli, bet viņam nav sveša arī reālistiskā maniere un ekspresīvi tēlošanas paņēmieni. A.Bija veidojis daudzu beļģu un latviešu kultūras darbinieku portretus (A.Bijam pozējis Rainis, kurš Briselē uzturējies 1926.gadā). Lai gan mākslinieks dzīvoja Beļģijā, viņš centās nezaudēt saikni ar dzimteni un piedalījās latviešu mākslas izstādēs un J.Poruka pieminekļa konkursā."1