Reālisms ir viens no mākslas virzieniem, populāriem 19. gadsimta Eiropā.
Reālisti uzskatīja, ka emocijas var radīt nepareizu priekšstatu par pasauli un tajā notiekošajiem procesiem. Reālisti nodevās dzīves vērošanai, kas tuvāka ir klasicisma mākslai. Taču atšķirībā no klasicisma, kas centās dabu "uzlabot", reālisms pievērsās tipiskajam.
Reālisti nemeklēja ideālo skaistumu, jo skaisto saskatīja visur ikdienā, izņemot brutālajā un varmācīgajā.
"Reālisma straujo uzplaukumu franču mākslā veicināja tas, ka Francija tolaik ieņēma vadošo vietu visas Eiropas sabiedriski politiskajā dzīvē. Šeit bija gan plaši izplatījusies demokrātiskā kustība, gan lielu spēku sasniedzis proletariāta protesta vilnis, 1830. gada revolūcija, 1848. gada revolūcija, 1871. gadā nodibinātā Parīzes Komūna - visi šie notikumi bija saistīti tieši ar Franciju. Tie nevarēja nesatraukt franču mākslinieku prātus. Sabiedriski politisko notikumu ietekmē gaisa romantiskās ilūzijas, pieauga interese par sociālo tematiku." /Skaidrīte Cielava, Vispārīgā mākslas vēsture (1998. gads).
Francijā reālisms izpaudās gan gleznotāju, gan grafiķu daiļradē. Starp 1830. un 1848. gadu ainavisti pievērsās dabas tēlojumam. Izveidojās tā sauktā Barbizonas skola.
Barbizonas skola
Barbizona bija neliels ciemats netālu no Fonteblo meža, kas kļuva par mākslinieku iemīļotu vietu gleznošanai brīvā dabā. Barbizonas skolas veidošanās un attīstība bija būtiska franču 19. gadsimta ainavu glezniecībā.
Barbizonas skola nebija skola tradicionālajā izpratnē - tā bija gleznotāju kopa, kas strādāja vienkopus. Barbizonas ciematiņā 19. gadsimta 30. - 40.gados pulcējās grupa ainavistu, kuri studēja dabu, teorētisko pamatojumu aizgūstot no Holandes 17. gadsimta ainavistiem, kā arī no 19. gadsimta angļu ainavistiem, it īpaši Dž. Konstebla.
Attēlā: T. Ruso "Barbizonas ainava"
Barbizonas skola bija savdabīga, tā kalpoja par patvērumu tiem, kas bēga no jaunās civilizācijas un urbanizācijas. Neskartā lauku vide nomierināja, un radās darbi, kas patiesībā bija īsti dabas portreti. Barbizonieši atklāja, ka, izmantojot sīkus tīras krāsas triepienus, mazinās kolorīta piesātinātība, bet palielinās gaismas intensitāte. Šo principu savos darbos vēlāk izmantoja impresionisti. Izcilākais Barbizonas skolas pārstāvis ir Teodors Ruso.
Teodors Ruso (1812 - 1867)
Ruso uzskata par Barbizonas skolas izveidotāju. Šo mākslinieku interesēja viss spēcīgais, kas redzams dabā.
Viņš gleznoja lielus, spēcīgus ozolus ar krāšņām lapotnēm, spēcīgiem stumbriem ("Ozoli", 1852. gads). Savos darbos Ruso kokus rūpīgi grupēja kompozīcijās gan gleznas malās, gan centrā. Parasti koki tiek gleznoti spožas saules apspīdēti vai arī vakarā, kad koku silueti izceļas uz vakara debesu fona. Ruso lielu uzmanību pievērsa materialitātes attēlojumam.
Attēlā (no kreisās uz labo): Gleznas "Makšķernieks" un "Ozoli"
Žans Batists Kamils Koro (1796 - 1875)
Attēlā: Ž. B. K. Koro
Koro vairāk interesēja noskaņa, nevis konkrēts dabasskats. Koro dabu skatīja plašāk nekā barbizonieši. Viņš atveidoja pelēcīgu dienu, miglainu rītu, vējā raustītas koku lapotnes, līdz virtuozitātei izkopjot kolorītu, kurā dominēja sidrabaini pelēkie toņi.
Attēlā: Glezna "Venēcija"
Koro par galveno māksliniecisko izteiksmes līdzekli uzskatīja gaismu.
Viņa ainavas ir emocionālas, ar dabas tēlu palīdzību mākslinieks pauž savas emocijas. Ainavas šķiet domīgas, sapņainas.
Attēlā (no kreisās uz labo): Gleznas "Mortefontānas laivinieks" un "Mantē katedrāle ar jaunu sievieti"
Koro gleznojis arī portretus, pārsvarā attēlojot jaunas meitenes, kuras lasa vai ir sapņainas, aizdomājušās ("Sieviete ar pērli", 1868 - 1870).
Attēlā (no kreisās uz labo): Gleznas "Meitene ar pērli" un "Meitene, kas lasa"
Žans Fransuā Milē (1814 - 1875)
Attēlā: Ž. F. Milē
Milē bija zemnieka dēls, tādēļ viņa darbos atklājas zemnieka ikdienas tēmas.
Milē dzīvoja Barbizonā. Daiļrades sākumā viņu neinteresēja tīrā ainava. Milē gleznoja zemniekus viņu dabiskajā vidē. Milē darbos jūtama nostalģija, tajos nebija ne mazākā mājiena uz industrializāciju, - zemnieku figūras izkārtotas mierīgi un iejūtīgi gleznotā ainavā ("Aitu gane", "Vārpu lasītājas", 1857. gads).
Attēlā (no kreisās uz labo): Gleznas "Vārpu lasītājas" un "Maizes cepēja"
19. gadsimta 60. gados Milē sāk gleznot ainavas - uzartus laukus, ciema nomales, vientuļas mežmalas.
Onorē Domjē (1808 - 1879)
Attēlā: O. Domjē
Mākslinieku interesēja cilvēki no ikdienas dzīves, visi personāži ņemti no reālās dzīves. Domjē simpatizēja vienkāršajai tautai, bet nosodīja valdošās aprindas, to politiku.
"Domjē vairāk pazīstams kā grafiķis, kurš daudz strādājis karikatūras un satīras jomā. 1831.gadā žurnālā "Caricature" tika iespiests Domjē zīmējums "Gargantija" , kas izsmēja karali Luiju Filipu. Par to Domjē uz pusgadu nonāca cietumā, taču šī karikatūra padarīja viņu slavenu. Domjē bija lielisks zīmētājs, kura nedaudz nervozā līnija, prasme uztvert būtisko liecināja par viņa aizraušanos ar tēlniecību. Mākslinieka darbos jūtama groteskas klātbūtne, taču tā nekad nekļuva par pašmērķi.
Attēlā: Grafika "Gargantija"
"Domjē daiļrade ietekmēja gan laikabiedrus, gan vēlāko paaudžu māksliniekus (Manē, Degā, Monē, van Gogu), kā arī fovistus un vācu ekspresionistus.
Gistavs Kurbē (1819 - 1877)
Attēlā: G. Kurbē
Kurbē daudz mācījās no Velaskesa, F. Halsa un Rembranta. Kurbē centās aptvert visus žanrus, sākumā tuvodamies romantiķiem. Pat tad, kad viņš kļuva par pārliecinātu reālistu, Kurbē neaizmirsa savas romantiskās noskaņas.
1846. gads kļuva par pavērsienu mākslinieka daiļradē.
Rembranta darbi rosināja viņu pievērsties reālām lietām un notikumiem.
Viņa "Akmeņu skaldītāji" (1849) un "Apbedīšana Ornānā" (1850) kļuva par notikumu tā laika mākslā.
Attēlā: Glezna "Akmeņu skaldītāji"
Skatītājus šokēja Kurbē glezniecības vienkāršība. Viņus satrauca Salonā izstādīto "Peldētāju" (1853) nepiedienīgais kailums. Gatavojoties lielajai 1855. gada izstādei, Kurbē gleznoja "Mākslinieka darbnīcu", ko pats nosauca par "reālo alegoriju".
Šī kompozīcija padarīja Kurbē ne tikai par noteikta virziena, bet arī filozofijas gleznotāju. Šī glezna atklāja mākslinieka skatījumu uz dzīvi.
Attēlā: Glezna "Mākslinieka darbnīca"
Gleznas centrā attēlots pats mākslinieks, bet viņam visapkārt - tie, kas sniedz iedvesmu. Kreisajā pusē attēlotais cilvēks simbolizē vienkāršos ļaudis, franču tautu, labajā pusē sagrupēti gleznotāja draugi, inteliģences pārstāvji, bet māksliniekam līdzās, pie molberta, atrodas kails modelis.
Gistavs Kurbē gleznojis figurālas kompozīcijas, portretus, ainavas, klusās dabas.
Attēlā (no kreisās uz labo): Gleznas "Žilī Kurbē" un "Pludmale Normandijā"