Impresionisms radās 19.gadsimta 60. gados Francijā. Impresionisti noraidoši attiecās pret mākslas akadēmijās studēto mākslu, pret tās rutīnu, nosacītību. Jaunie mākslinieki, tāpat kā reālisma pārstāvji, par svarīgāko uzskatīja dzīves realitātes, dzīves daudzveidības atspoguļojumu.
Svarīgi!
Impresionisti lielu uzmanību pievērsa gaisa un gaismas izpētei, to ietekmei uz apkārtējo vidi un krāsu, tādēļ par būtiskāko impresionisti uzskatīja pilnīgāku pasaules attēlošanu savos darbos, uzsverot pasaules mainību, krāsu bagātību.
Aktīvākie mākslinieki šajā grupā bija Klods Monē, Kamils Pisaro, Alfreds Sislē un Ogists Renuārs. Viņi devās plenēros, kur pētīja dabu dažādās diennakts stundās, dažādos gadalaikos, un secināja, ka vienas konstantas, nemainīgas krāsas dabā nepastāv - piemēram, ēnas sniegā ir mainīgas, dienas vidū tās ir zilas, bet saulrietā - oranžas vai violetas.
Svarīgi!
Vērojot dabu, Pisaro secināja, ka melnās krāsas dabā nepastāv, tādēļ jaunie mākslinieki izmantoja tīras krāsas - zilo, sarkano, dzelteno, oranžo, violeto, zaļo un balto krāsu, kā arī šo krāsu starptoņus. Krāsas uz paletes nejauca, bet klāja uz audekla blakus citu citai, radot optisko sajaukšanos. Krāsa uz audekla tika klāta maziem triepieniem, kas radīja trīsuļojošu efektu.
 K.Monē |  K.Pisaro |
Jauno mākslinieku darbus Parīzes Salona izstādēs nepieņēma, mākslas kritiķi tos nežēlīgi kritizēja, jo uzskatīja, ka tā nav māksla, ka šīs gleznas nav pabeigtas, tās ir tikai skices. Mākslinieki nolēma sarīkot savu izstādi.
1874. gadā Kapucīniešu bulvāra fotoateljē tika iekārtota izstāde. Tajā tika izlikts arī Kloda Monē darbs "Impresija. Saullēkts". Mākslas kritiķi negatīvi izteicās gan par šo izstādi, gan par Monē gleznu un mākslinieku grupu nievājoši nodēvēja par impresionistiem. Vēlāk šis apzīmējums kļuva par mākslinieku grupas nosaukumu.
Attēlā: K. Monē glezna "Impresija. Saullēkts"
Svarīgi!
Impresionisti mākslā ieviesa izmaiņas - glezniecībā ienāca gaiss, saule, gaišas krāsas un bezgalīgas toņu nianses. Impresionistu iecienītākais žanrs bija pilsētas un lauku ainavas, figurālas kompozīcijas (pilsētnieku dzīves, atpūtas un izpriecu ainas), kā arī portreti un klusās dabas.
1886.gadā notika franču impresionistu grupas pēdējā izstāde, pēc tam impresionistu grupa sašķēlās.
Eduārs Manē (1832 - 1883)
Attēlā: E. Manē
Manē vērsās pret rutīnu mākslā, bet vienlaicīgi saglabāja klasiskās glezniecības tradīcijas.
Manē mācījās Daiļo mākslu skolā Parīzē, par savu skolotāju uzskatīja Gistavu Kurbē. Tā pat kā Kurbē, Manē tēmas ņēma no reālās dzīves.
Attēlā: Glezna "Brokastis zaļumos"
Taču viņa darbi "Brokastis zaļumos" (1863), "Olimpija" (1863) neguva publikas atsaucību, bet izsauca sašutumu, jo tajos ir redzamas kailas sievietes, kuras nebūt neatgādina apgarotās, poetizētās un idealizētās Venēras.
1874. gadā Manē iepazinās ar impresionistiem, sadraudzējās ar viņiem. Impresionistu ietekmē, Manē darbu kolorīts kļuva gaišāks, viņš gleznoja plenērā, bet neatsacījās no plašā krāsu triepiena un melnās krāsas.
Klods Monē (1840 - 1926)
Attēlā: K. Monē
Svarīgi!
Viens no galvenajiem impresionisma glezniecības metodes izstrādātājiem.
Monē iedvesmu rada dabā, attēloja debesis, kokus, jūru un klintis. Viņam patika jūras viļņošanās, attēloja gaismas rotaļa jūras viļņos.
Svarīgi!
19.gadsimta 90. gados Monē sāka vienu un to pašu motīvu attēlot vairākkārt, dažādās diennakts stundās un laikapstākļos (piemēram, "Ruānas katedrāle", 1893 - 1895).
 |  |  |
Monē saistīja arī Parīzes bulvāri (darbs "Kapucīniešu bulvāris", 1873).
Monē darbos, kuri gleznoti 20. gadsimta sākumā, jūtamas dekoratīvisma tendences (piemēram, darbos, kuros attēlotas ūdensrozes).  |
Kamils Pisaro (1830 - 1903)
Attēlā: Kamila Pisaro pašportrets
Mācījies akadēmijā "Academie Suisse" Parīzē. Pisaro, atšķirībā no citiem impresionistiem, tiecās pēc formas noteiktības un kompozicionālās stingrības.
Svarīgi!
Viņš gleznoja Parīzes un Ruānas ielas un nomales, Sēnas krastus, pļavas, lauku ainavas ar zemnieku figūrām.
Alfreds Sislē (1839 - 1899)
Attēlā: A Sislē
Mācījās Šarla Gleira darbnīcā Parīzē.
Svarīgi!
Sislē gleznoja ainavas - Sēnas un Luāras ūdeņus, upju krastus, ziedoša pavasara un svelmainas vasaras noskaņas, ziemas ainavas ar piesnigušiem, sarmotiem kokiem. Sislē uztver gaismas izmaiņas dabā, viņa krāsas ir maigas, toņi - izsmalcināti. Mākslinieka gleznu motīvi ir vienkārši, kompozīcijas - līdzsvarotas, krāsu gamma - gaiša, sabalansēta.
Ogists Renuārs (1841 - 1919)
Mācījās Parīzes Daiļo mākslu skolā, pēcāk - Šarla Gleira darbnīcā.
Svarīgi!
Renuārs gleznoja ainavas, figurālas kompozīcijas, klusās dabas. Renuāru vairāk, nekā daba, interesēja cilvēks, tādēļ viņa darbos pārsvarā attēloti cilvēki.
Nozīmīgu vietu viņa gleznojumos ieņem sievietes tēls - uzskata, ka Renuārs pieder pie izcilākajiem kaila sievietes ķermeņa slavinātājiem. Gleznoto sieviešu ķermeņu formām raksturīga liektu līniju skaidrība, gaismas un krāsu refleksi dod iespēju atklāt ķermeņa plastiskumu.
Daudz gleznojis pilsētas dzīves, atpūtas un izpriecu ainas.
Arī portreta žanrā īpaša vieta ierādīta sievietei. Portreti lielākoties gleznoti plenērā.
Renuāra portretiem raksturīgs dzīvesprieks ("Meitene ar vēdekli", 1881. gads).
Attēlā: Glezna "Meitene ar vēdekli"
Ilērs Žermēns Edgars Degā (1834 - 1917)
Attēlā: I. Ž. E. Degā pašportrets
Degā tikai daļēji strādāja pēc impresionistu grupas izstrādātās metodes. Viņš bija aktīvs šīs grupas dalībnieks un impresionistu izstāžu organizētājs.
Degā neilgu laiku studēja Daiļo mākslu skolā Parīzē, pēcāk papildināja zināšanas individuālās studijās.
Svarīgi!
Degā interesēja gaismas, īpaši - mākslīgās, to radītie efekti; kustības un to atveidi; fragmentārs ainu attēlojums. Degā kompozīciju īpatnība - centrālais objekts bieži vien tik novietots iesāņus no darba centra.
Iecienītākās gleznotāja tēmas - hipodroms, zirgu skriešanās sacīkstes, žokeji ("Jāšanas sacīkstes", 1877-1880, "Žokeji pirms sacīkstēm", 1881), kabarē, teātris, operas un cirka mākslinieki, baletdejotājas ("Zvaigzne" jeb "Baletdejotāja uz skatuves", 1876-1878), bohēma ("Absints", 1876).
 "Zvaigzne" |  "Absints" |  "Miss La La Fernando cirkā" |
Degā saistīja arī vienkāršā darba darītāji - veļas mazgātājas, gludinātājas.
Liela loma Degā daiļradē ir arī portretiem. Tajos jūtams tēla psiholoģiskais raksturojums, izsmalcināts kolorīts. Portretējamie bieži vien attēloti sadzīviskā vidē.
Berta Morizo (1841-1895)
Attēlā: Bertas Morizo pašportrets
Morizo ieguvusi labu māksliniecisko izglītību, sadarbojās ar Eduāru Manē. 
Māksliniece gleznoja gaišos, maigos toņos ieturētus liriskus darbus, gan telpā gleznotus, gan plenērā.
Ogists Rodēns (1840-1917)
Attēlā: O. Rodēns
Franču tēlnieks, viens no impresionisma tēlniecībā pamatlicējiem. Mācījās Parīzes Dekoratīvās mākslas skolā, pēcāk pie tēlnieka un gleznotāja Antuāna Luija Barī.
Svarīgi!
Rodēna darbiem raksturīga reāla īstenības uztvere, emocionalitāte, filozofisks zemteksts, izteiksmīgs formu modelējums.
Attēlā: bronzas durvis, sauktas par "Elles vārtiem"
Populārākie Rodēna darbi: bronzas durvis "Elles vārti" Dekoratīvās mākslas muzejam, valsts pasūtījums (kompozīcija bija iecerēta kā Dantes "Dievišķās komēdijas" interpretācija, papildināta ar sengrieķu mitoloģijas motīviem, Bībeles mītiem, tēlnieka personīgām idejām; darbs netika pabeigts, taču atsevišķas tā skulptūras grupas vēlāk kļuva populāras kā patstāvīgi darbi, piemēram, "Domātājs", "Skūpsts". Impresionisma pazīmēs vērojamas gaismēnu efektos, kas rada nepabeigtības iespaidu, fiksētās acumirklīgās cilvēka kustībās, emocionālos stāvokļos).
skulpturālā grupa "Kalē pilsoņi", bronza, 1884 - 1888 (iedvesmu šim darbam sniedza Francijas 14. gadsimta vēsturiskie notikumi, Simtgadu kara epizode, kad seši Kalē pilsoņi no aplenktās pilsētas labprātīgi dodas nāvē, lai glābtu savu pilsētu. Visas figūras vieno traģiskais liktenis, katra no tām pauž atšķirīgas emocijas - vīrišķīgu apņēmību, pārliecību, šaubas, izmisumu).
Rodēns ir veidojis arī portretus, sniedzot precīzu portretējamā fizisko un emocionālo raksturojumu ("Viktors Igo", 1897. gads).
Attēlā: Viktora Igo portrets
Mūža nogalē Rodēna daiļradē ienāca literatūrā aizgūtie alegoriskie un simboliskie tēli, piemēram, "Orfejs".