Teorija

Svarīgi!
Divupe jeb Mezopotāmija ir senākā civilizācija pasaulē, izveidojusies upju Tigras un Eifratas ielejā. 
upes.png
Eifrata un Tigra
  
Divupes teritorijā dzīvoja dažādu tautu pārstāvji, tādēļ valstī pastāvēja vairākas valodas un atšķirīgas tradīcijas. "Divupes civilizācija nav mazāk sena kā Ēģiptes. Pilsētas Divupē veidojušās jau 5.gadu tūkstotī p.m.ē. Rakstība Divupē parādās pat agrāk - jau 4.g.tūkst. beigās p.m.ē.
Svarīgi!
Divupi uzskata par zemi, kurā dzimusi zemkopība.
Divupe ir to zemju skaitā, kas ietilpst "auglīgā pusmēness" lokā, no kurienes tālāk izplatījušās pirmās labības kultūras. Labības graudzāļu šķirnes šeit auga savvaļā, un, domājams, Divupē cilvēki pirmoreiz mācījušies graudus ne tikai novākt un apēst, bet arī audzēt un uzglabāt. Labības graudi sākumā lietoti uzturā putraimu veidā. Vēlāk atklāts paņēmiens cept neraudzētas mīklas plāceņus. Tikai pamazām izveidojusies māka cept maizi tādu, kādu to pazīstam mūsdienās.
 
augligais.jpg
"Auglīgais pusmēness"
 
Divupē mēnešiem nelīst lietus, tādēļ cilvēki bijuši spiesti apūdeņot savus laukus līdzīgi kā Ēģiptē, taču lietojot citādus paņēmienus. Tigras un Eifratas lejtece veido purvainu līdzenumu ar vairāku metru biezu auglīgu dūņu kārtu. Lai šo zemi varētu apstrādāt, bija jārok kanāli, liekais ūdens jānovada no laukiem un jāsaglabā sausajam periodam. Kopīgi ierīkotā apūdeņošanas sistēma prasīja pastāvīgas rūpes un taisnīgu izaudzētās ražas sadali. Tas radīja nepieciešamību apvienoties un veidot jaunas, stabilas sabiedrības organizācijas formas.
 
Upes Mezopotāmijā ir ne tikai valgmes devējas, bet arī zemes "veidotājas". Tigra un Eifrata ar savām sanesām pamazām ir aizpildījušas Persijas līci, kas senāk bija plašāks un par 150 km tālāk iespiedās sauszemē.
Abas upes, bet sevišķi Tigra, ir ļoti "kaprīzas". To pali ir grūti prognozējami. Divupe bijusi arī visai pieejama ieceļotājiem un iebrucējiem. Tas kopumā atstājis iespaidu uz Divupes cilvēku raksturu un kultūras īpatnībām, tādām kā mainību, nestabilitāti un daudzveidību."1
 
Pilsētas
"Ciema kopienām apvienojoties, radās pirmās pilsētvalstis. Pilsēta sākotnēji bija liels ciems, kurā atradās galvenais tirgus, templis dieviem, tiesu un sanāksmju vieta. Pilsētas priekšgalā atradās valdnieks, kas parasti bija kā galvenais tiesnesis, tā arī augstākais priesteris.
 
Divupei raksturīgās pilsētas - sākumā nelielas, ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju, bet jau ar savu pārvaldi. Vēlāk veidojās arī lielpilsētas - Babilona ar vairāk nekā 80000 iedzīvotāju, Nīnive ar 200 - 25000 iedzīvotāju.
 
babilonas muris-makets.jpg
Babilonas mūris (makets)
 
Pilsēta bija apgabala saimnieciskais, administratīvais, reliģiskais un kultūras centrs. Pilsētniekiem kļuva raksturīgas tādas īpašības kā atklātība un kustīgums, gatavība pieņemt jauno, nosliece mainīt dzīvesvietu un baudīt dzīvi, intelektuālisms. Galvenais produkcijas ražotājs tomēr bija ciema kopiena."1
 
Divupes iedzīvotāji
Šumeri - viena no senākajām tautām, kura Divupes teritorijā, pie Persijas jūras līča, dzīvoja ap 4. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Nodarbojās ar zemkopību, lielu darbu ieguldot tīrumu apūdeņošanā. Laika gaitā šumeri sāka nodarboties arī ar amatniecību. "Pret amatniecības izstrādājumiem bija iespējams iemainīt zvērādas, lopkopības un zvejniecības produktus, ko piegādāja apkārtējās ciltis, kas nenodarbojās ar zemkopību. Tas veicināja preču apmaiņu un radīja priekšnoteikumus tirdzniecības attīstībai."1
 
Tirdzniecībai bija liela loma šīs tautas saimniecībā. Šumeri pārdeva vilnu, graudus, dateles, kurus iemainīja pret zeltu, sudrabu un akmeni. Lai savu preci varētu pārdot tālākās zemēs, šumeri kuģoja pa upēm, iesākumā ar laivām. Laivas būvēja no zariem un ādas - no zariem izveidoja karkasu, kuru pārvilka ar ādām. Vēlāk šumeri sāka būvēt kuģus, ar kuriem devās tālākos ceļojumos. Tirdzniecība notika gan ar Indiju, gan Irānu un Mazāziju.
 
Šumeri veidoja nelielas pilsētvalstis, piemēram, Ūru, Lagašu un Uruku. "Lagašas valsts teritorija bija 3000 kvadrātkilometru. Tās centrā bija galvaspilsēta ar ķieģeļu nocietinājumiem, valdnieka pili un galveno templi. Šumeru pilsētas centrā atradās arī tirgus laukums. Apkārt galvaspilsētai bija tikai nelieli ciemi. Šāda "pundurvalsts" aizsargāja no līdzīgām valstiņām savu iedzīvotāju zemi un ūdeņus, uzturēja mieru un kārtību. Parasti pilsētvalstīs dzīvoja apmēram 30 - 50 tūkstoši cilvēku."1
  
Akadieši Divupes teritorijā no Sīrijas ienāca 3.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Viņu pamatnodarbošanās bija lopkopība. Laika gaitā akadieši daudz aizguva no šumeriem - saimniekošanas paņēmienus, reliģiju, paražas, kā arī daudzus šumeru sasniegumus. Akadiešu periodā radās pirmās lielvalstis, piemēram, valdnieks Sargons izveidoja valsti, kas ietvēra visu Divupi, sniedzoties līdz pat Vidusjūrai. Pazīstamākās Divupes valstis - Babilona ar galveno pilsētu Babilonu jeb Bābeli.
 
sargons.gif
Sargons 
 
Sadzīve
Sabiedrības vidusslāni veidoja amatnieki un tirgotāji. Šie cilvēki zināmā mērā ietekmēja Divupes kultūras attīstību. Tirgotāju un amatnieku bērni mācījās skolās kopā ar augstmaņu bērniem. Mācības šajās skolās vadīja priesteri un rakstveži.
 
Amatnieki savās darbnīcās nodarbināja arī vergus. Dažkārt vergiem piederēja savas darbnīcas, par kurām viņi savam saimniekam maksāja nodevas.
 
Satiksmei Divupē ap 2500.gadu pirms mūsu ēras sāka izmantot spieķu riteņu pajūgus, bet ap 1500.gadu pirms mūsu ēras kravas transportam izmantoja kamieļus.
 
pajugs.jpg
Pajūgs
 
Hammurapi likumi
Valdnieks Hammurapi Vecbabilonijā valdīja no 1792. g. p.m.ē. līdz 1750. g. p.m.ē. Hammurapi laikā tika ieviesta vienota likumu sistēma. Šajā laikā tika apkopoti un sakārtoti visi Divupē eksistējošie likumi. Šie likumi (kodekss) tika iekalti uz akmens staba, kura augšējā daļā tika attēlota aina, kurā saules dievs Šamašs valdniekam Hammurapi pasniedz likumu rulli. Šo stabu mēdz dēvēt par Hammurapi stēlu. Kodekss ietver 282 likuma pantus, kuri pierakstīti ķīļrakstā un pārklāj akmens stēlas virsmu.
 
hammurapi.jpg
Hammurapi
 
stela1.jpg
Saules dievs Šamašs nodod Hammurapi likumu rulli
 
stela2.jpg
Hammurapi stēla
 
"Hammurapi likumos regulētas visdažādākās attiecības: noteikta tiesāšanas kārtība, ar likumu aizsargāti valdnieka, tempļu un iedzīvotāju īpašumi un noteiktas īpašumu tiesības. Smagi tika sodīti zagļi.
 
Pastāvēja rūpīgi izstrādāta nodokļu vai rentes sistēma. Zemnieki maksāja nodokļus ar pārtikas produkciju, tirgotāji - ar ievestajām ārzemju precēm, amatnieki - ar saviem izstrādājumiem. Pakļauto pilsētu ieņēmumi un izdevumi tika reģistrēti īpašās grāmatās, tāpat ierēdņi uzskaitījuši pavalstnieku mantu. Bija jāpilda arī speciālas klaušas valsts darbos, jāmaksā "upju un vārtu nodevas".
 
Daudzi paragrāfi kodeksā veltīti ģimenes dzīves regulācijai. Lai laulība skaitītos likumīga, bija vajadzīgs rakstisks laulības līgums. Sieva pēc vīra nāves varēja dabūt atpakaļ savu pūru, un viņai palika vīra dzīves laikā saņemtās dāvanas un nama lietošanas tiesības. Tēvs nedrīkstēja dēliem atņemt mantošanas tiesības, un viņam bija jāiemāca tiem savs amats.
 
Valsts cīnījusies, lai neizputētu brīvie zemnieku kopienas locekļi. Tādēļ ar likumu, piemēram, bija noteikts, ka neražas gadā aizdevuma atdošana tiek atlikta. Ja zemnieks parādu dēļ bija spiests atdot verdzībā kādu no savas ģimenes, tad verga īpašnieks bija pilnīgi atbildīgs par šī cilvēka veselību un dzīvību un tika sodīts, ja ar šādu vergu atgadījās kas ļauns.
 
Karavīru, kurš bija kritis gūstā, vajadzēja atbrīvot, ja nepieciešams, izmantojot tempļa vai pat valdnieka kases līdzekļus. Babilonas pilntiesīgs iedzīvotājs ar likumu tika dažādā iespējamā veidā aizsargāts pret ienaidniekiem, sākot ar ārzemju iebrucējiem, beidzot ar bagātajiem aizdevējiem augļotājiem un zemes izrentētājiem. Valsts rūpējās, lai bagātie privātīpašnieki galīgi neizputinātu brīvos zemniekus.
 
Blakus brīvajiem cilvēkiem bija atkarīgie strādnieki un vergi. Atkarīgie pavalstnieki parasti bija cittautiešu vai izputējušo zemnieku pēcnācēji. Bija arī valsts kalpotāju kārta - administratori, karavīri, kalpi. Tos, tā pat, kā atkarīgos strādniekus, sauca par valdnieka ļaudīm.
 
Asins atriebības vietā atbildību par vainīgo sodīšanu pilnībā bija uzņēmusies valsts, nevis pats cietušais vai viņa radinieki. Taču princips "acs pret aci, zobs pret zobu" saglabājas tajos gadījumos, kad izdarīts miesisks kaitējums. Katrs nodarījums bija jāatlīdzina ar tādu pašu vai līdzīgu kaitējumu vainīgajam. Sodi bija ļoti bargi - pat par maziem noziegumiem lēma nāvessodu. Smagi tika sodīti vergi, kas atteicās paklausīt saimniekam."1
 
 
Papildinformācija:
 
Atsauce:
1. Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē, 1.daļa/Andrejs Mūrnieks. - Rīga: RaKa, 1998. - 404 lpp. - izmantotā literatūra: 152.-170.lpp.
Attēli:
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Tigr-euph.png
http://irrationalgeographic.files.wordpress.com/2009/06/fertile_crescent20071.jpg
http://es.wikipedia.org/wiki/Archivo:Pergamon_Museum_Berlin_2007110.jpg
http://www.mysteriousworld.com/Content/Images/Journal/2003/Autumn/Osiria/Sargon180.gif
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Ur_chariot.jpg
http://www.s9.com/images/portraits/12771_Hammurabi.jpg
http://de.wikipedia.org/w/index.php?title=Datei:Milkau_Oberer_Teil_der_Stele_mit_dem_Text_von_Hammurapis_Gesetzescode_369-2.jpg&filetimestamp=20110109201357
http://de.wikipedia.org/w/index.php?title=Datei:CodexHammurapi.jpg&filetimestamp=20080221192422