3. Latviešu mitoloģija

Tāpat, kā visām kultūrām, arī Latvijas teritorijā dzīvojošām pirmā reliģijas forma bija totēmisms. Šī reliģijas forma saistāma ar klejotāju - mednieku ciltīm (9.gadu tūkstotis pirms mūsu ēras). Animisms, cita reliģijas forma, sāk attīstīties ~ 4.-2.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

Uzskatīja, ka šis dzīvnieks (koks) pasargās cilti no visām nelaimēm, dos padomu, sniegs atbalstu grūtā brīdī. Par totēma dzīvnieku izvēlējās to, kurš dotajā reģionā bija visstiprākais. Latvijas teritorijā tas bija lācis, alnis, mežacūka. Totēma dzīvnieku nedrīkstēja nogalināt, jo tādējādi ciltij draudētu nelaimes - aizstāvja vairs nebūtu. Šo dzīvnieku nagu, zobu vai ilkni nēsāja kā amuletu (amulets parasti tika nēsāts kā piekariņš; uzskatīja, ka tas spēj pasargāt no visām nelaimēm, slimībām, burvestībām).

 

Totēmisms izpaužas arī koku kultā.

 

 

Tādējādi tiek norādīts uz duālismu - viss pasaulē ir pa pāriem ( uz duālismu norāda arī pazīstamā Ķīnas kultūras zīme "iņ-jaņ" - vīrišķais spēks-sievišķais spēks). Vēlākos laikos visus darbarīkus, kurus izmantoja vīrietis, darināja no ozola, bet tos, kurus izmantoja sieviete - no liepas.

Lai veiktu dažādus reliģiskos rituālus, upurētu, lūgtu pēc palīdzības augstākajiem spēkiem, arī atgūtu veselību, senais cilvēks devās uz īpašu, svētu vietu (kulta vietu), kuru tā arī dēvēja - svētvieta. Svētvieta parasti atradās nomaļus no apdzīvotām vietām. Tā varēja būt birzs, atsevišķi augošs koks, liels akmens, ala, purvs, avots, ezers, upe. Pastāv teorija, ka šajās vietās virmoja īpaša, spēcīga enerģētika. Vienkopus šādus akmeņus un akmeņu krāvumus var apskatīt Pokaiņu mežā, Dobeles rajonā.

 

 

 

 

Dažādu debess, zemes un likteņdievu pielūgšana saistās ar bronzas laikmetu (1500.-500.g.p.m.ē.). Dievību darbību sfēra atkarīga no cilvēku pamatnodarbošanās - lai cilvēkam veiktos darbi, piemēram, zemkopībā, tad jāgriežas pēc atbalsta pie dievības, kura atbild par šo sfēru.

Savā ziņā mitoloģijā var iepazīt tās attiecības, kas valda sabiedrībā; uzskata, ka sabiedrībā dominē tās dzimtes pārstāvis, kura kārtas pārstāvji dievu pulkā ir visvairāk. Latviešu mitoloģijā ir ļoti daudz sieviešu kārtas dievības.

Tā kā senlatviešu pamatnodarbošanās bija lopkopība un zemkopība, tad ļoti daudz dievību atbildēja par šīm sfērām. Par dievībām, to nozīmi, cilvēku attiecībām ar tām ļoti daudz var uzzināt no latviešu tautasdziesmām.

Senais cilvēks uzskatīja, ka, ja vēlas piesaistīt konkrētu spēku, tad šī spēka simbolizējošā zīme jāattēlo uz priekšmeta. No šejienes radās tradīcija dāvināt rakstainus, adītus cimdus, kuru rakstos ieadīti dažādu dievību simboli. Tādējādi dāvinātājs novēl dāvanas saņēmējam veiksmi konkrētā jomā.

 

Māru uzskata par Pasaules Māti, tādēļ bieži vien dēvē arī par Zemes māti, Jūras māti, Ūdens māti,Meža māti, Veļu māti (viņa atbild par visām šīm sfērām). Šī dievība simbolizē materiālo pasauli, zemi. Māra ir auglības dieviete, tādēļ sievietes lūdza palīdzību Mārai. Uzskatīja, ka Māra atbild arī par govīm, pienu (senlatvieši nodarbojās ar lopkopību, tādēļ šī dievība bija ļoti nozīmīga. Pateicībā cilvēki pacienāja ar pienu zalkti, kurš simbolizē Māru).
 

Māru simbolizē vairākas zīmes.

 

Viena no tām ir krustukrusts - taisns krusts, kuram visi četri gali vēlreiz pārkrustoti.

 

Nākamā zīme - taisna līnija, kas simbolizē zemi, kā arī trijstūris ar virsotni uz leju - zemes simbols.

 

Līklocis simbolizē ūdeni.

 

Māras zīme ir arī zalktis (ticēja, ka Māra cilvēkiem parādās zalkša izskatā).

 

Dievu simbolizē trijstūris. Tā kā Dievs atrodas debesīs, tad trijstūra virsotne norāda viņa atrašanās vietu, darbības sfēru ( arī sengrieķu kultūrā debess simbols ir trijstūris). Otra Dieva zīme ir krusts.

  

  

 

 

 

 

 

 

Laimu simbolizē Laimas krusts. Šāda zīme pazīstama visās indoeiropiešu tautās. Tā simbolizē laimi, svētību, veiksmi.

 

Otra Laimas zīme ir skujiņa.

  

   

Tā ir viena no senākajām dievībām. Saule dod siltumu, pateicoties saulei, var izaugt laba raža. Tā kā vietējo cilšu pamatnodarbošanās bija zemkopība un lopkopība, tad viņi pielūdza Sauli, lai iegūtu tās labvēlību. Saule rūpējās par cilvēkiem, īpaši par bāreņiem.

 

Sauli simbolizē aplis. No šīs formas laika gaitā radušies dažādi stilizēti varianti - rozetes, četrstūrainās sauleszīmes.

 

  

  

 

Kopā ar Saules zīmi bieži vien attēlo arī Saules koka (Austras koka) zīmi. Citās kultūrās to dēvē par Pasaules koku. Tas uzskatāmi pasauli sadala trīs sfērās: pazeme (koka saknes), virszeme (stumbrs) un debesis (lapotne).

 

Senlatvieši ticēja, ka katram cilvēkam ir sava zvaigzne, kura parādās pie debesīm cilvēkam piedzimstot un nomirstot. Krītošu zvaigzni uzskatīja par aizgājēja dvēseli. Pēc zvaigznēm cilvēks orientējās naktī; tā kā pulksteņu vēl nebija, tad zvaigznes palīdzēja noteikt laiku.

 

Pērkons. Šis dievs atbild par laika apstākļiem - par lietu. Tā kā senie latvieši nodarbojās ar zemkopību, tad šis dievs viņiem bija ļoti nozīmīgs (ja ilgstoši nelīs lietus, izkaltīs zāle - lopiem nebūs barības, nokaltīs stādījumi - nebūs ražas).

 

Jumis. Atbild par auglību, labklājību, bagātību. No Jumja bija atkarīgs ražas apjoms, bet no ražas apjoma - saimes labklājība. Rudenī, pēc ražas novākšanas, Jumim ziedoja daļu no novāktās ražas. Tā kā dzīvība sākas no pāra, tad Jumja simboli satur divu vienādu elementu pāri.

 

Iesākumā Ūsiņš bija gaismas dievība. Arī pavasara atnākšanu saistīja ar Ūsiņu. Bet vēlāk šī dievība tiek pieminēta kā bišu un zirgu aizgādnis (sākotnējās nozīme zināmā mērā saglabājas - pavasarī mostas bites, zirgi uzsāk darba cēlienu, kas ilgs līdz rudenim).

 

Ūsiņa simbols cimdu rakstos