Teorija

Svarīgi!
Latvijā piļu un pilskalnu būvniecības sākums attiecināms uz bronzas laikmetu (1500.-500.g.p.m.ē.). Kā izejmateriāls būvniecībā tika izmantots koks.
No tā cēla gan nocietinājumus, gan dzīvojamās ēkas. Diemžēl šis materiāls nav ugunsizturīgs, tādēļ uzbrukumu laikā pilis bieži vien cieta un pēc cīņām tās tika atjaunotas un pārveidotas.
 
tervete.gif
Pilskalns - kalna galā izveidota nocietināta dzīvesvieta.
Viena no pilskalna veidojošām daļām - plakums. Tas ir laukums, kuru ieskauj aizsargsiena. Plakumā būvēja ēkas.
 
Bieži vien pilskalnu veidoja vairākas nocietinātas terases, kas pastiprināja pilskalna drošību. Līdzās pilskalniem atradās senpilsētas - tirgotāju un amatnieku apmetnes. Senpilsētu rašanās iezīmēja pilsētu veidošanos Latvijas teritorijā.
Svarīgi!
Pilskalni tika būvēti aizsardzības nolūkos.
"Vidējā dzelzs laikmetā (4.-8.gs.) Latvijā jau strauji pieauga mantiskā nevienlīdzība. Kopienās izvirzījās bagātais un dižciltīgais virsslānis, kas tās pakāpeniski pakļāva savai ekonomiskajai un politiskajai varai. Tālaika sabiedrības dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa bija laupīšanas kari, kas atkal lika atgriezties pie nocietinātu apmetņu būves. Pilskalnus apdzīvoja pastāvīgi, un to tuvumā parasti radās kaut kas līdzīgs nelieliem ciemiem."1
 
"Bronzas laikmetā konstatētas divu veidu apmetnes: atklātās jeb lauku apmetnes un nocietinātās apmetnes jeb pilskalni. Nocietinātās apmetnes - pilskalni tika ierīkoti morēnu augstieņu malās, uz zemes mēlēm, ko no trim pusēm norobežoja stāvas kraujas. Pilskalnu forma un izmēri bija atkarīgi no dabas apstākļiem, to platība bija neliela - no 1500 līdz 4200 kvadrātmetriem. Pils apbūvi no ārpuses apsargāja stabos balstītas guļkoku aizsargsienas, kam no iekšpuses piekļāvās dzīvojamās ēkas, bet vidū atradās neapbūvēts laukums - pagalms. Šādi pilskalni turpināja pastāvēt arī agrajā dzelzs laikmetā. Tā beigās par galveno dzīvesvietu kļuva lauku apmetnes, bet pilskalni saglabāja patvēruma funkcijas.
 
Vēlajā dzelzs laikmetā veidojās pilsnovadi un pilskalnu nozīme atkal pieauga, jo tie kļuva par novadu centriem. Šai laikā pilskalni tika īpaši nostiprināti, pastāvinātas kalnu nogāzes, ap kalnu izveidotas terases, uzbērti augsti zemes vaļņi, virs kuriem pacēlās guļbaļķu aizsargsienas. Ieejas vārtu abās pusēs pacēlās augsti torņi. Guļbaļķu sēta aizsargāja arī terases. Apkārt pilskalnam ierīkoja dziļus un platus grāvjus. Pilskalna plakuma apbūve īpaši neatšķīrās no citām apbūvētām vietām. Ēkas bija nelielas vientelpas vai divtelpu celtnes 20-40 kvadrātmetru platībā, izvietotas gar nocietinājuma malām, atstājot plakuma vidū brīvu laukumu. Pilskalna pakājē vai kalna turpinājuma nedaudz zemākajā daļā atradās priekšpils, kur dzīvoja karadraudzes locekļi un amatnieki. Arī priekšpils teritorija bija nocietināta ar guļkoku žogu vai palisādi - stāvus cita pie cita zemē iedzītus baļķus - un atdalīta no pils ar grāvi. Priekšpils teritorijā atradās vairākas guļbūves dzīvojamās ēkas. Latvijā apzināti vairāk nekā 460 pilskalni, no kuriem puse radušies vēlajā dzelzs laikmetā. Lielākie arheologu pētītie pilskalni ir Talsu, Mežotnes, Tērvetes, Aizkraukles, Daugmales, Sēlpils, Kokneses."2
 
Talsu pilskalns
Pilskalns, kuram līdzās tika uzbūvēta senpilsēta, atradās Talsu ezera austrumu krastā, kuršu apdzīvotās teritorijas ziemeļu daļā.
 
Pirmo pili uzcēla Kurzemes lībieši 10. gs. Pils aizsardzībai tika izveidotas sešas terases. Aizsargvalnis tika izveidotas ar platām malām, gar kurām izvietoja ēkas. 11. gs., kad kurši pakļāva šo novadu, pils tika vairāk nostiprināta. Lai ēka būtu izturīga, aizsargātu iedzīvotājus no nelaimēm un slimībām, kurši veica upurēšanu - tika ziedoti dzīvnieki, kuru galvaskausi un kauli atrasti zem pilskalna ēkām un vārtu torņiem. Veicot pārbūvi, tika paaugstināts aizsargvalnis, izveidotas stāvas nogāzes. Gar aizsargvaļņa malām tika uzcelta 2 m plata baļķu aizsargsiena ar sargtorņiem katrā ejas pusē. Ēkas tika blīvi sabūvētas uz platās aizsargvaļņa joslas. Pilskalnā uzbūvēja dzīvojamās ēkas, klētis, rotkaļa darbnīcu un dziednieka mājokli. Ēkas būvēja ar vienu vai divām dzīvojamām telpām un pagrabu.
 
Mežotnes pilskalns
Pilskalns tika uzbūvēts Lielupes kreisajā krastā. Visapkārt pilskalnam 13 ha platībā pletās senpilsēta, pie Mežotnes atradās arī osta. Līdzās Mežotnes pilskalnam atradās divi kapulauki.
 
Pils drošību garantēja stāvais Lielupes krasts austrumu pusē, no ziemeļu puses - dziļa strauta grava, bet no rietumu un dienvidu puses - aizsarggrāvji un vaļņi. Pirmā pils tika uzcelta 9.gs., kura laika gaitā tika pārbūvēta vairākas reizes. Plakums tika paaugstināts no 3,5 līdz 8 metriem. Plakumā atradās blīvi sabūvētas dzīvojamās ēkas. 12.gs. valnis, kuru būvēja kā stāvu sienu, tika pārklāts ar māliem, kas to padarīja izturīgāku. Vaļņa augšpusē tika uzcelta koka aizsargceltne ar terasveida jumtu, uz kura uzturējās pils aizstāvji.
 
13. gs., cīņas laikā ar krustnešiem, pils tika nopostīta.
 
Tērvetes pilskalns
Pilskalns tika uzbūvēts Tērvetes upītes labajā krastā uz 18 m augsta zemesraga. Līdzās pilskalnam atradās 9,5 ha liela senpilsēta.
 
Pils austrumu pusē Tērvetes upes labo krastu pārveidoja par grāvi, izveidojot 8 m augstu valni, kurš aizsargāja 1000 m lielu trijstūrveida plakumu. Gar plakuma malu tika uzbūvēta guļbaļķu siena. 10.gs., 2 m zemāk par plakumu, tika izveidota 8 m plata terase, kuras nostiprināšanai pamatos iebūvēja koka konstrukcijas, pildītas ar māliem un zemi. Uz šīs terases tika uzbūvēta otra aizsardzības līnija.
 
Ēkas tika būvētas no guļbaļķiem, ar māla vai akmens krāsnīm. Bez dzīvojamām ēkām pilskalnā atradās amatnieku darbnīcas, pārtikas klēts.
 
Pilskalna austrumos, uz zemesraga, tika uzbūvēta 2900 m liela nocietināta priekšpils, kurā atradās pils saimniecības ēkas. Priekšpils plakumu ieskāva māla aizsargvalnis ar koka aizsargsienu.
 
"Kā principiāli jauns apmetnes tips vidējā dzelzs laikmetā parādījās tā sauktās ezerpilis, kuras tika celtas ezeros uz kādas salas vai sēkļa, parasti 50 - 150 m attālumā no krasta. Šādas būves atrastas Vidzemē tagadējā Cēsu, Madonas un Gulbenes rajona teritorijā".3
 
Ezerpiļu būvniecībā, tā pat, kā pilskalnu būvēšanā, tika izmantoti kokmateriāli. Diemžēl šis materiāls nav ugunsizturīgs. 
 
Āraišu ezerpils
Pils tika uzcelta 9. gs. Āraišu ezerā, uz salas, bet 10. gs. tā tika iznīcināta.
 
Uz salas tika uzbūvēta 800 m liela taisnstūrveida platforma no baļķiem, uz kuras cēla ēkas. Dzīvojamā ēka - viena istaba, gar kuras sienām izvietotas guļamlāvas un soli. Tās vidū atradās krāsns bez skursteņa (dūmi izplūda pa durvīm un dūmu lūkām). Laika gaitā radās trīsdaļīgas ēkas ar saimniecības ēku piebūvēm.
 
araisi2.jpg
 
araisi3.jpg
 
araisi1.jpg
 
Pie Āraišu pils ieejas tika uzbūvēts torņveida nocietinājums. Uz krastu varēja nokļūt pa ceļu, veidotu no baļķiem un akmens.
 
Pieaugot iedzīvotāju skaitam, pils pastāvīgi tika pārbūvēta.
 
  
Papildinformācija:
 
Atsauce:
1. Latvijas mākslas vēsture/Laila Bremša, Aija Brasliņa, Dainis Bruģis, Stella Pelše, Inta Pujāte. - Rīga: Pētergailis - 543.lpp. :il. - izmantotā literatūra : 19.lpp.
2. Latvijas kultūras vēsture/Austra Avotiņa, Daina Blūma, Asja Līdaka, Ināra Ņefedova, Edvarda Šmite. - Rīga: Zvaigzne ABC, 2004. - 507 lpp. :il. - izmantotā literatūra : 29.lpp.
3. Latvijas mākslas vēsture/Laila Bremša, Aija Brasliņa, Dainis Bruģis, Stella Pelše, Inta Pujāte. - Rīga: Pētergailis, - 543.lpp. :il. - izmantotā literatūra : 20.lpp.
Attēli:
http://www.orient.lv/tervete/pils.gif
http://static.panoramio.com/photos/original/385563.jpg
http://upload.wikimedia.org/wikipedia/lv/thumb/e/e0/Ezerpils.JPG/300px-Ezerpils.JPG
http://www.muzeji.lv/uploads/Aktualitates/Araisi_majina.jpg