Teorija

Jonizācijas enerģija
Atomam pievadot enerģiju, vispirms to uzņem ārējā enerģijas līmeņa elektroni un to svārstības kļūst intensīvākas. Pieaugot elektronu svārstību amplitūdai pavājinās elektronu mijiedarbība ar kodolu. Kad elektrona mijiedarbība ar kodolu izbeidzas, tad elektrons kļūst brīvs.
Elementa atoms, zaudējot elektronu, pārvēršas pozitīvā jonā:
AA++e
Tas ir endotermisks process.
 
Enerģiju, kas jāpievada brīvam, neierosinātam atomam A, lai pārvērstu to par pozitīvu jonu A+, sauc par jonizācijas enerģiju un apzīmē ar Ejon.
Par brīvu sauc tādu mikroobjektu - atomu, molekulu vai jonu, kas neatrodas citu mikropasaules objektu spēku ietekmē.
Jonizācijas enerģiju ir iespējams noteikt eksperimentāli. To mēra kilodžoulos uz molu atomu vai elektronvoltos uz atomu.
Izšķir pirmo, otro un trešo utt jonizācijas enerģiju, kas jāpatērē atbilstoši pirmā, otrā un trešā u.t.t elektrona atraušanai no atoma. Ārējā enerģijas līmeņa elektronu enerģijas krājums ir vislielākais, tāpēc to atraušanai vajadzīga vismazākā enerģija.
Svarīgi!
Ārējā enerģijas līmeņa elektronu enerģija krasi atšķiras no zemāko enerģijas līmeņu enerģijas.
Atsauce:
V.Kokars "Vispārīgā ķīmija" RTU izdevniecība, 2009. 62-63lpp