Dolomīts ir ļoti izplatīts nogulumiežu minerāls, kas pieder pie karbonātiem. No minerāla dolomīta sastāv tāda paša nosaukuma monominerāls iezis. Ķīmiski dolomīts sastāv no kalcija karbonāta un magnija karbonāta, tā formula ir , un to var uzskatīt par dubultā sastāva minerālu, kas sastāv no kalcīta un magnezīta . Mālainu dolomītu sauc par dolomītmerģeli.
Dolomīta nosaukums cēlies no franču ģeologa Deoda de Dolomjē (Déodat de Dolomieu, 1750-1801) uzvārda.
Pēc ārējā izskata ne vienmēr var droši izšķirt dolomītus no kaļķakmeņiem. Vienkāršs atšķiršanas veids ir sālsskābe. Uzpilinot kaļķakmenim sālsskābi, redzamas putas, jo izdalās ogļskābā gāze.
Dolomītu, kas satur 54% un 46% , sauc par normaldolomītu. Dabā tas sastopams samērā reti.
Dolomītu, kas satur 54% un 46% , sauc par normaldolomītu. Dabā tas sastopams samērā reti.
Atkarībā no māla piemaisījuma daudzuma izšķir:
- dolomītu (0 – 5% māla)
- dolomītmerģeli (10 – 25% māla)
Veidošanās
Dolomīts veidojas sedimentācijas procesos izžūstošos ezeros vai lagūnās, kā arī hidrotermālos procesos; mēdz uzkrāties biezos slāņos. Dolomīta ieži daudz retāk mēdz saturēt organismu atliekas vai fosilijas, salīdzinot ar kaļķakmeņiem.
Īpašības
Dolomīta iezi pēc izskata praktiski nav iespējams atšķirt no kaļķakmens. Dolomīts luminiscē spilgtā oranžsarkanā krāsā, apstarojot to ar katodstariem. Pulvera veidā raksturīga reakcija ar 10% sālsskābes šķīdumu.
Ģipšakmens ir viens no vērtīgākajiem Latvijas zemes dzīļu resursiem, jo Eiropā tā izplatība ir ierobežota. Latvijā ģipšakmens izplatīts galvenokārt Rīgas un Bauskas apkārtnē. Tā kvalitāte tiek vērtēta pēc satura - jo tas ir augstāks, jo augstāka arī izejvielas klase. Zemākas kvalitātes ģipšakmeni izmanto cementa ražošanai, augstākas - dažādiem ģipsi saturošiem būvizstrādājumiem, bet tīru selenītu - medicīnas ģipša iegūšanai. Pašreiz ģipšakmeni iegūst Sauriešu atradnē, bet Salaspils atradni gatavo ieguves uzsākšanai.
