Teorija

Polimēriem mūsu dzīvē ir ārkārtīgi liela nozīme. Iepazīstoties ar cieti, celulozi un olbaltumvielām, jūs uzzinājāt, ka tie ir dabiskie polimēri. Ikdienā jūs ar dabiskajiem vai rūpniecībā ražotajiem polimēriem sastopaties ik uz soļa. Katrs cilvēks ikdienā izmanto dažādu polimēru, piemēram, mākslīgās ādas - izstrādājumus, no kā izgatavoti apavi, somas, kažoki. Transportlīdzekļos simtiem detaļu ir izgatavotas no dažādiem polimēriem. Arī elektroizolācijas materiāli galvenokārt ir polimēri.
 
Cilvēks ir iemācījies polimērus plaši izmantot arī mākslīgo un sintētisko šķiedru iegūšanā, kuras savukārt izmanto visdažādāko apģērbu izgatavošanā. No šīm šķiedrām izgatavo arī cilvēka "rezerves daļas", piemēram, mākslīgos asinsvadus.
 
Pievienojot polimēriem dažādas pildvielas, krāsvielas un citas vielas, iegūst plastmasas. No polivinilhlorīda iegūst ķīmiski un mehāniski izturīgu plastmasu, ko izmanto rotaļlietu, dažādu trauku un citu priekšmetu izgatavošanai.
 
pol.png
Attēlā: no PVC izgatavots veļas grozs
 
Te jāpiebilst, ka katram no jums ir pazīstamas dabiskās šķiedras- kokvilnas un linu diegi, kā arī vilnas dzija.
 
Par mākslīgām šķiedrām sauc, piemēram, viskozes zīda šķiedras, kas iegūtas, ķīmiski apstrādājot dabisko koksni. Savukārt par sintētiskām šķiedrām uzskata, piemēram, kaprona vai lavsāna šķiedras, kas iegūtas no vienkāršākām vielām.
 
Ar polimēriem piesūcinot dažādus ražošanas atlikumus, var iegūt vērtīgus plastiskus materiālus. Piemēram, ar polimēriem sapresējot kokvilnas audumu atgriezumus, iegūst tā saucamo voloknītu. Daudzi no jums zina, ka to izmanto kā ļoti izturīgu materiālu motociklu un automašīnu bremžu paliktņiem, sajūgu diskiem.
 
zids.png
Attēlā: zīda audums
 
Ja ar sintētiskajiem polimēriem sapresē papīru, tad iegūst plastmasu, ko sauc par getinaksu. Tas ir pazīstams kā teicams elektroizolācijas materiāls, ko izmanto radioaparātos un televizoros.
 
 
Polietilēns ir vieglāks par ūdeni; tā blīvums ir aptuveni 0,92 g/ml. Tas ir elastīgs polimērs, kas plānā slānī ir bezkrāsains un caurspīdīgs. Aptaustot tas šķiet taukains. Ja polietilēnu karsē, tad jau 110 °C temperatūrā tas kļūst mīksts un tā formu var viegli mainīt. Ja karsēšanu pārtrauc, tad polietilēns sacietē, saglabājot iegūto formu (termoplastiskums).
 
Ja polietilēnu karsē temperatūrā, kas augstāka par 110 °C, tad tas pakāpeniski pārvēršas šķidrumā. Vēl augstākā temperatūrā tas sadalās. Polipropilēnam salīdzinājumā ar polietilēnu ir augstāka kušanas temperatūra (160 ... 170 °C) un lielāka izturība.
 
Polietilēns un polipropilēns pēc ķīmiskajām īpašībām ir līdzīgi piesātinātajiem ogļūdeņražiem. Parastajos apstākļos tie nereaģē ne ar sērskābi, ne ar sārmiem. Polietilēns un polipropilēns neatkrāso arī bromūdeni un kālija permanganāta šķīdumu pat paaugstinātā temperatūrā.
 
Atsauce:
http://www.chemical-engineering.co/2012/12/05/silk/
http://www.ltcbaltija.lv/
http://www.gudrinieks.lv/referati/referats/polimeri-1.html
 R.Rudzītis, F.Feldmanis Ķīmija pamatskolai 198 lpp.