Teorija

Skābes
   Skābes ir dabā plaši sastopamas vielas. Tās atrodas dzīvos organismos (skudrskābe - skudru dziedzeros, sālsskābe - kuņģa sulā), augos un augļos (skābeņskābe - skābenēs, citronskābe - citronos), kā arī dabas ūdeņos (sēravotos - sērūdeņražskābe). Skābes piedod vielām skābu, reizēm rūgtu garšu.
 
Skābes sastāv no ūdeņraža, kas spēj aizvietoties ar metāla atomiem, un skābes atlikuma.
Biežāk lietojamo skābju nosaukumus un formulas var atrast šeit.
 
   Pēc tā, cik ūdeņraža atomus spēj aizstāt skābe, izšķir vienvērtīgas, divvērtīgas un daudzvērtīgas skābes.
Piemērs:
Piemēram: sālsskābe (HCl) ir vienvērtīga skābe, jo spēj aizvietot tikai vienu ūdeņraža atomu, sērskābe (H2SO4) ir divvērtīga skābe, jo tā spēj aizstāt 2 ūdeņraža atomus.
 
   Skābes var iedalīt arī skābekli saturošās un skābekli nesaturošās skābes.
Piemērs:
Piemēram: sālsskābe (HCl), bromūdeņražskābe (HBr) ir skābekli nesaturošas skābes, bet sērskābe (H2SO4) un slāpekļskābe (HNO3) ir skābekli saturošas skābes.
 
   Skābes var iedalīt arī pēc spējas jonizēties (disociēt).Disociācija ir vielas sadalīšanās jonos ūdens šķīdumā. Skābes iedala stiprās, vidēji stiprās un vājās skābēs pēc to spējas jonizēties:
Stipras skābes: HCl, HBr, HI, HNO3, H2SO4, H3PO4, HClO4
Vidēji stipras skābes: HF, HCOOH, H2SO3
Vājas skābes: HClO, H2S, H3BO3, H2SiO3
   Ja ir nezināma skābe, tad tās stiprumu var noteikt pēc formulas YX2, kur Y ir skābekļa atomu skaits skābē, bet X ir ūdeņraža atomu skaits skābē, ja rezultāts iznāk lielāks par 2, tad šī nezināmā skābe ir stipra, bet ja ir mazāks iznākums par 2 - tad vāja.
 
   Viena no skābju īpašībām ir tā, ka tās spēj mainīt indikatoru krāsu.
Indikatori ir vielas, kas maina savu krāsu skābju vai bāzu ietekmē.
Skābā vidē universālindikators, zilais lakmuss un metiloranžs visi kļūst sarkani.
 
Atsauce:
Izmantotā literatūra:
http://www.kimijas-sk.lv
F. Фельдман Г. Рудзитис химическими веществами - 1981 (77-82lpp)