5. Organiskā un neorganiskā ķīmija

Neorganiskā ķīmija pēta ķīmiskos elementus, to veidotās vienkāršās vielas un savienojumus.

Neorganisko savienojumu daudzveidība:

Diborāna molekula ar īpašām trīscentru saitēm
Cēzija hlorīda kristāls ar regulāru struktūru
Ciklopentadienildzelzs karbonila dimērs - metālorganisks savienojums. Tiem piemīt kā organisku, tā neorganisku savienojumu īpašības.
Polidimetilsiloksāns jeb silikons, ko lieto krūšu implantiem
Grubsa katalizators, par kura atklāšanu Roberts Grubss saņēma 2005. gada Nobela prēmiju ķīmijā
Ceolīti, kurus izmanto kā molekulāros sietus
Vara (II) acetāts - viela ar neparastām diamagnētiskām īpašībām

Organiskā ķīmija ir ķīmijas nozare, kas pēta organiskās vielas (oglekli saturošas vielas) un to reakcijas.

Par organiskām vielām netiek uzskatīti karbonāti, karbonili, karbīdi, cianāti, cianīdi un rodanīdi (cianosulfīdi). Ogleklis ir izplatītākais elements, kas spēj veidot stabilas ķīmiskās saites ar citiem oglekļa atomiem. Visas organiskās vielas satur oglekli, taču ne visas oglekli saturošās vielas ir organiskās vielas.

Par vērtību sauc elementu atomu spēju pievienot vai aizvietot noteiktu skaitu ūdeņraža atomu vai vienvērtīga elementa atomu. Ogleklis organiskajos savienojumos ir četrvērtīgs.

Organiskos savienojumus iedala: