Teorija

maksimilians_glazenaps.png
Maksimiliāns Glāzenaps 1845.21.VI - 1923.16.VIII
  
Ķīmiķis tehnologs, Rīgas Politehniskā institūta Goda loceklis (1914). Absolvējis Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļu (1870). Rīgas Politehnikuma un Rīgas Politehniskā institūta asistents, (1870 – 1873), docents (1873 – 1878), profesors (1878 – 1914). Ķīmijas nodaļas vadītājs (1887 – 1906). Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Neorganiskās ķīmijas tehnoloģijas profesors (1919 – 1923).
Pētījis Rīgas apkārtnes ūdeņus. Ieteicis izmantot Baltezera pazemes ūdeņus Rīgas apgādei ar dzeramo ūdeni. Pētījis arī javu saistvielu (ģipša, romāncementa, portlandcementa) ražošanu, rūgšanas tehnoloģiju, pierādījis biešu kultivācijas iespēju Latvijā. Noskaidrojis magnija kaitīgo ietekmi uz portlandcementu.
 
svante_areniuss.png
 
Svante Areniuss 1895.19.II - 1927.02.X
 
Kopš 1901. gada ir bijis Zviedrijas Karaliskās zinātņu akadēmijas loceklis, laikā no 1905. līdz 1927. gadam A. Nobela v. nos. institūta direktors Stokholmā. PSRS Zinātņu akadēmijas (1903) un arī Rīgas Politehnikuma (tagad Rīgas Tehniskās universitātes) goda biedrs no 1912. gada.1886. gadā Arreniuss ieradās Rīgā un stažējies Rīgas Politehnikumā vienu semestri. Tādējādi varam teikt, ka Rīgā ir strādājis arī otrs vēlākais Nobela prēmijas laureāts.
 
karls.png 
Karls Ādams Bišofs 1855.8.IV - 1908.18.X
 
Beidzis Vircburgas universitāti (1876). 1879. gadā aizstāv turpat doktora disertāciju. Ķīmiķis organiķis. 1879. – 1885. gada strādājis Vircburgas universitātē, bet 1885. – 1887. gadā Leipcigas universitātē. No 1887. gada līdz 1908. gadam bija Rīgas Politehnikuma un Rīgas Politehniskā institūta profesors.
Guvis panākumus organiskajā sintēzē un stereoķīmijā. Ir viens no stereoķīmijas pētījumu pamatlicējiem Krievijā. Sintezējis ap 1000 jaunu vielu, 180 zinātnisku publikāciju autors.
 
karls_blahers.png
 
Karls Blahers 1867.8.XII - 1939.15.II
 
Absolvējis Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļu (1894). Rīgas Politehnikuma Organiskās ķīmijas asistents (1894. – 1895). Sagatavojies zinātniskai darbībai (1895 – 1897), Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas tehnoloģijas docents (1897 – 1899), adjunktprofesors (1899 – 1905), profesors (1905 – 1920). Ķīmijas nodaļas dekāns (1918 – 1920). Latvijas Universitātes Vispārējās ķīmijas tehnoloģijas katedras profesors (1920 – 1939).
Izstrādājis degošo izrakteņu klasifikāciju, uzlabojis kurtuvju ekspluatāciju, veicis siltumtehnisko procesu klasifikāciju. Publicējis ~ 80 zinātniskus rakstus.
 
osvalds.png 
Vilhelms Ostvalds 1853.2.IX - 1932.4.IV
  
Beidzis Rīgas realģimnāziju (1872). 1875. gadā beidzis Tērbatas universitāti, kur strādājis pēc universitātes beigšanas. 1882. – 1887. gadā Rīgas politehnikuma analītiskās un teorētiskās ķīmijas profesors. 1887. – 1906. Leipcigas universitātes Fizikālās ķīmijas institūta vadītājs. 1906. gadā pārtrauca strādāt universitātē un turpināja pētījumus savā villā «Enerģija», kas atradās Grosbotenē (netālu no Leipcigas).
Vilhelms Ostvalds ir viens no Fizikālās ķīmijas pamatlicējiem. Kopā ar Arreniusu pilnveidojis elektrolītiskās disociācijas teoriju, parādījis, ka daudzas analītiskās reakcijas ir jonu reakcijas, izveidojis mūsdienu katalīzes teorijas pamatus (Nobela prēmija 1909. gadā)
 
pauls_valdens.png 
Pauls Valdens 1863.26.VII - 1957.22.I
  
Beidzis Rīgas realskolu (1882. gadā) un Rīgas Politehnikumu (1889). Rīgas Politehnikuma asistents (1888 – 1890). Papildinājies Leipcigas universitātē (1890 – 1891), kur 1891. gadā ieguvis doktora grādu (Dr. phil.). Rīgas Politehnikuma mācību spēks (1892. – 1894), Fizikālās un analītiskās ķīmijas profesors (1894 – 1899). Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas profesors (1899 – 1919). 1899. gadā Pēterburgas universitātē aizstāvējis ķīmijas doktora grādu. RPI direktors ( 1902 – 1905, 1917 – 1919). 1910. gadā ievēlēts par Pēterburgas ZA akadēmiķi. 1919. gada augustā emigrēja uz Vāciju un strādāja Rostokas universitātē (1919 – 1934). Pēc 1934. gada nodarbojies tikai ar ķīmijas vēsturi un lasījis šādu kursu Tībingenas universitātē (1947 – 1953).
Zinātnisko darbu sācis V. Ostvalda vadībā fizikālajā ķīmijā, bet pēc Ostvalda aizbraukšanas Leipcigu viņam nācies pāriet uz organisko ķīmiju un nodarboties ar stereoķīmijas problēmām. 1895. gadā viņš atklāja Valdena apgriezenību, kas ir viens no svarīgākajiem stereoķīmijas eksperimentālajiem pierādījumiem. Pēc tam noskaidroja, ka naftai piemīt optiskā aktivitāte. 1900. gadā Valdens sāka pētīt neūdens šķīdumus un noskaidro, ka arī tajos noris elektrolītiskā disociācija. Viņš izpēta ap 50 neūdens šķīdinātājus un ieved solvatācijas jēdzienu. Publicējis 625 darbus, no tiem 40 grāmatās.
 
Atsauce:
Гросвалд И. Я. Эйдук Ю. Я. Жизнь и деятельность професара Максимилиана Глазенаппа. Из истории естествознания и техники Прибалтики. 1968. 1. 179 – 188
Stradiņš J. Ķīmiķi, kuru vārdi jāzina. Rīga, Zvaigzne, 1967. 54. – 60. lpp.
Stradiņš J. Cilvēki, eksperimenti, idejas. Rīga, LPSR ZA izdevums, 1964, 163. – 214. lpp.
Родный И. И., Соловьев Ю. И. Вильгeльм Оствальд. Москва, Наука, 1969, 375 стр.
Stradiņš J. Ķīmiķi, kuru vārdi jāzina. Rīga, Zvaigzne, 1967. 93. – 198. lpp.
Stradiņš J. Cilvēki, eksperimenti, idejas. Rīga, LPSR ZA izdevums, 1964, 217. – 260. lpp.
Страдынь Я. П., Соловьев Ю. И.. Павел Иванович (Пауль) Вальден. Москва, Наука, 1988, 287 стр.
Latvijas Universitāte divdesmit gados. 1919 – 1939. Rīga, LU, 1939, II daļa, 164. – 165. lpp. Profesors Maksimilinians Glāznaps. Latvija Universitāte divdesmit gados 1919 – 1939. II daļa. LU, Rīga, 1939, 166 – 168.
http://kimijas-sk.lv/old/izzinas_materiali/kimijas_vesture/izcilie_kimiki/zinatnieks.php?id=9
http://kimijas-sk.lv/old/izzinas_materiali/kimijas_vesture/izcilie_kimiki/zinatnieks.php?id=1
Stradiņš J. Ķīmiķi, kuru vārdi jāzina. Rīga, Zvaigzne, 1967. 93. – 198. lpp.
Быков Г. В., К. А. Бишоф и стереохимия. Из истории естествознания и техники Прибалтики, Том 7., Рига, Зинатне, 1984, с. 55 – 62.