Kušanas temperatūra — teorija. Ķīmija, 8. klase.

Kušanas temperatūra ir temperatūra, kurā viela kūst, tas ir, pāriet no cieta stāvokļa šķidrā.

Tīrām, kristāliskām vielām kušanas temperatūra parasti ir konstants lielums.

Amorfās vielas, piemēram, piķis, stikls, kūst un sacietē temperatūru intervālā (tām nav vienas noteiktas kušanas temperatūras).

Kristāliskai vielai kušanas temperatūrā pastāv līdzsvars starp cieto un šķidro fāzi.

Siltuma pievadīšana palielina šķidrās fāzes īpatsvaru (viela kūst), bet siltuma aizvadīšana - cietās fāzes īpatsvaru (viela kristalizējas), pie kam kušanas vai kristalizācijas procesā temperatūra paliek konstanta, jo pievadītais vai aizvadītais siltums tiek izmantots fāzu līdzsvara nobīdīšanai. Kušanas temperatūra ir atkarīga no spiediena, taču lielākajai daļai vielu tā ietekme ir nenozīmīga pie maziem spiedieniem, jo kušanas procesā tilpums mainās maz.

Materiāls, kam piemīt visaugstākā zināmā kušanas temperatūra atmosfēras spiedienā, ir grafīts, kas kūst pie 3948 kelviniem (3678 grādi pēc Celsija skalas).

Dažādu vielu kušanas temperatūras

Skābeklis	$- 218,81 ° C$
Hlors	$- 109,98 ° C$
Ūdens	$0 ° C$
Dzīvsudrabs	$- 38,89 ° C$
Alumīnijs	$660,2 ° C$
Svins	$327,5 ° C$
Varš	$1083 ° C$
Zelts	$1064,7 ° C$
Dzelzs	$1539 ° C$
Volframs	$3410 ° C$

Iepriekšējā teorija

Atgriezties tēmā

Nākamā teorija

Nosūtīt atsauksmi

Atradi kļūdu?

Sūti mums ziņu!

3. Kušanas temperatūra

Teorija