Teorija

Kušanas temperatūra ir temperatūra, kurā viela kūst, tas ir, pāriet no cieta stāvokļa šķidrā.
Tīrām, kristāliskām vielām kušanas temperatūra parasti ir konstants lielums.
Amorfās vielas, piemēram, piķis, stikls, kūst un sacietē temperatūru intervālā (tām nav vienas noteiktas kušanas temperatūras).
Kristāliskai vielai kušanas temperatūrā pastāv līdzsvars starp cieto un šķidro fāzi.
 
Siltuma pievadīšana palielina šķidrās fāzes īpatsvaru (viela kūst), bet siltuma aizvadīšana - cietās fāzes īpatsvaru (viela kristalizējas), pie kam kušanas vai kristalizācijas procesā temperatūra paliek konstanta, jo pievadītais vai aizvadītais siltums tiek izmantots fāzu līdzsvara nobīdīšanai. Kušanas temperatūra ir atkarīga no spiediena, taču lielākajai daļai vielu tā ietekme ir nenozīmīga pie maziem spiedieniem, jo kušanas procesā tilpums mainās maz.
 
Materiāls, kam piemīt visaugstākā zināmā kušanas temperatūra atmosfēras spiedienā, ir grafīts, kas kūst pie 3948 kelviniem (3678 grādi pēc Celsija skalas).
 
 
Dažādu vielu kušanas temperatūras
 
Skābeklis
218,81 °C
Hlors
109,98 °C
Ūdens
0 °C
Dzīvsudrabs
38,89 °C
Alumīnijs
660,2 °C
Svins
327,5 °C
Varš
1083 °C
Zelts
1064,7 °C
Dzelzs
1539 °C
Volframs
3410 °C
 
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Ku%C5%A1anas_temperat%C5%ABra