Teorija

Elektrovadītspēja
 
Elektrovadītspēja ir fizikāls lielums, kas raksturo materiāla ķermeņa spēju vadīt elektrisko strāvu.
Elektrovadītspēja ir apgriezts lielums attiecībā pret elektrisko pretestību. SI sistēmā elektrovadītspējas mērvienība ir sīmenss (S) . Agrāk izdotā literatūrā to sauc arī par apgriezto omu (apzīmējums Mo).
 
Elektrisko strāvu vislabāk vada metāli:
Dažu vielu elektrovadītspēja:
elektrovadītāji.png

Citas vielas praktiski nevada elektrisko strāvu, šādas vielas sauc par dielektriķiem.
Dielektriķis ir viela, kurā ir maz brīvo lādiņnesēju, tādējādi dielektriķis ir viela, kura ļoti slikti vada elektrisko strāvu.
Piemērs:
Tipiski dielektriķi ir stikls, dažādas plastmasas, keramika, gumija, vizla kā arī gaiss.
Dielektriķi ir arī daudzas citas nejonizētas gāzes un šķidrumi, kā arī destilēts ūdens jeb pilnīgi tīrs ūdens.
Dielektriķī Kulona spēks, kas darbojas starp lādiņiem, kļūst ε reizes vājāks nekā tad, ja lādiņi atrastos vakuumā, kur ε ir vides relatīvā dielektriskā caurlaidība.
Dielektriskā vidē samazinās elektriskā lauka intensitāte. Dielektriķu molekulām var jau būt vai arī ārējā elektriskā lauka klātbūtnē veidojas elektriskie dipoli.
Piemērs:
Dielektriķu piemēri:
dielektriķi.png
Atsauce:
http://lv.wikipedia.org/wiki/Dielektri%C4%B7is
http://lv.wikipedia.org/wiki/Elektrovad%C4%ABtsp%C4%93ja