Tabulas
Tabulas ir datu bāzes svarīgākā sastāvdaļa, jo tajās tiek organizēta datu uzkrāšana un glabāšana. Vizuāli datu bāzes tabulu varam iztēloties kā tabulu, kas iespiesta grāmatā, vai kā programmas MS Word vai programmas MS Excel tabulu. Jebkurā datu bāzē jābūt vismaz vienai tabulai.
Svarīgi!
Svarīgi ir tas, ka katrā datu bāzes tabulas rindā tiek glabāta informācija tikai par vienu konkrētu objektu.
Piemēram, pirmajā tabulas rindā atrodas informācija par Jāni Liepiņu (Jāņa Liepiņa vārds, uzvārds, personas kods, adrese, tālruņa numurs), otrajā tabulas rindā - informācija par Līgu Kalniņu (vārds, uzvārds, personas kods, adrese, tālruņa numurs) un tā tālāk.
Savukārt katrā tabulas kolonnā tiek glabāta tikai viena veida informācija. Piemēram, pirmajā tabulas kolonnā tiek glabāti personu vārdi, otrajā kolonnā - uzvārdi, trešajā kolonnā - personas kodi, nākamajās kolonnās - adreses un tālruņu numuri.
Datu bāzes tabulas rindas tiek sauktas arī par ierakstiem (Records), bet datu bāzes tabulas kolonnas - par laukiem (Fields).
Katrai datu bāzes tabulas kolonnai jeb laukam ir savs nosaukums (Field Name). Piemēram, datu bāzes kolonnu, kurā atrodas personu vārdi, varētu saukt "Vārds", kolonnu, kurā atrodas tālruņa numuri - "Tālrunis".
Tabulu un arī citu datu bāzes objektu nosaukumiem jābūt pēc iespējas īsākiem, taču tādiem, lai pēc tabulas nosaukuma varētu atcerēties, kāda veida informācija tajā tiek glabāta. Labs ieteikums ir - saliktos lauku nosaukumos katru salikteņa sastāvdaļu rakstīt ar lielo burtu, piemēram, DzimsDat, UznNosauk, DerigumaTermins u. tml.
Kādā veidā glabājamos datus sadalīt tabulās?
Pirmkārt, jācenšas veidot datu tabulas tādējādi, lai vieni un tie paši dati nebūtu jāievada vairākās tabulās. Tas ir svarīgi tādos gadījumos, ja jāmaina kāda informācija datu bāzē, piemēram, pases dati. Protams, vienā tabulā šo informāciju ir vieglāk mainīt nekā daudzās.
Parasti vienā tabulā tiek apkopota informācija par viena veida objektiem, piemēram, tabulā "Klienti" tiek ievadīta informācija par klientu, tabulā "Darbinieki" - informācija par uzņēmuma darbiniekiem.
Plānojot tabulas, ir lietderīgi iepazīties ar dokumentiem, kuros iekļauti datu bāzē ievadāmie dati.
Bieži viena noteikta veida dokumenta saturs tiks ievadīts vienā tabulā, bet cita veida dokumentu saturs - citā tabulā. Piemēram, personas pases dati un informācija par kādu rēķinu būtu liekami dažādās tabulās.
Ir ērtāk ievadīt datus datu bāzē, ja tabulas lauku secība sakrīt ar ievadāmo datu secību dokumentā.
Vārdus un uzvārdus ir vērts glabāt atsevišķās kolonnās - lai varētu meklēt un kārtot datus tieši pēc šīm kolonnām. Arī adresēs iekļautās komponentes - ielu, mājas un dzīvokļa numurus, pilsētu, rajonu, pasta indeksu, valsti - ieteicams glabāt atsevišķās kolonnās. Tas var noderēt, ja vēlaties veikt meklēšanu, filtrēt vai kārtot ierakstus, piemēram, pēc rajona.
Identifikatori
Viena no idejām, kas vieno dažādas datu bāzu pārvaldības sistēmas, ir tabulu saistīšana ar relāciju saitēm. Tas nozīmē, ka varam uzkonstruēt datu bāzi, kurā ir pietiekami katru informācijas vienību ievadīt tieši vienu reizi.
Lai varētu izveidot relāciju saites starp tabulām, precīzāk - starp dažādu tabulu atbilstošiem laukiem, katrai tabulai ir jāpievieno papildu lauks, kuru nosauksim par ID - indeksu jeb identifikatoru.
Tabulas kolonnā ar nosaukumu "ID" atrodas informācija, kas neatkārtojas nevienā tabulas attiecīgās kolonnas rindiņā.
Vienkāršākais veids, kā piešķirt katrai tabulas rindiņai savu unikālo neatkārtojamo identifikatoru jeb indeksu, ir sanumurēt tabulas rindas pēc kārtas.
Tā kā katrā tabulā ir lauks ar nosaukumu "ID", arī identifikatorus saturošo lauku ir jānosauc atbilstoši tabulai, piemēram, "KlientaID", "Darbinieka_ID", "Preces_ID".
Sanumurējot tabulas rindas, identifikators ir vesels skaitlis. Taču identifikatori var būt ne tikai kārtas numuri. Teorētiski arī personas kodu varētu izmantot par indeksu.
Datu bāzu terminoloģijā identifikatori tiek saukti par tabulas primāro atslēgu.
   |