Teorija

Videokarte
Videokarte (grafikas adapteris) ir datora ierīce, kas ģenerē tekstu vai attēlus, attēlošanai datora ekrānā. Videokarte var būt vai nu speciāla paplašināšanas plate vai arī tās funkcionalitāte var būt iebūvēta pamatplatē. Lai arī lielākajai daļai pasaulē saražoto datoru lieto iebūvētās videokartes, jaudīgākās videokartes ir atsevišķas plates.
 
Videokarte sastāv no:
 
- grafiskā procesora (GPU), kas nodrošina attēla ģenerēšanu neatkarīgi no centrālā procesora (iebūvētajām videokartēm GPU funkcionalitāti iebūvē mikroshēmojuma ziemeļu tiltā);
 
- videoatmiņas, kur glabājas attēlojamais attēls (3D video kartēm tur var atrasties arī citi dati);
 
- RAMDAC (ciparanalogu pārveidotājs kas secīgi nolasa videoatmiņas attēla apgabalu un pārveido par videosignālu, kuru laiž uz ekrānu), šo funkcionalitāti mūsdienās parasti iebūvē GPU. RAMDAC ir neliela iebūvētā atmiņa, kur glabājas dati par krāsu paleti.
 
Vēl videokartēm ir video BIOS, kur glabājas GPU programmatūra.
 
video1.png
 
Videokarte nosūta uz monitoru videosignālu, kura satur informāciju par katra ekrāna punkta krāsu un spilgtumu. Lai attēlu varētu izvadīt ātrāk un kvalitatīvāk, uz videokartes atrodas videoatmiņa. Jo tās apjoms ir lielāks, jo labāk. Par videoatmiņu var izmantot uz videokartes vai mātesplates speciālas videoatmiņas mikroshēmas vai arī daļu no pamatatmiņas. Videokarte parasti satur arī procesoru, kurš vada attēlu formēšanas un izvadīšanas procesus, tādējādi atslogojot CPU.
 
video2.png