Latvijas valsts ģeogrāfiskais stāvoklis
Svarīgi!
Latvijas platība ir 64 589 km², kopējais Latvijas valsts robežas garums ir 1836 km.
12 jūras jūdžu (22,4 km) platumā, skaitot no maksimālā bēguma līnijas, ūdeņi gar Latvijas piekrasti ir Latvijas Republikas teritoriālā jūra.
Latvija ir unitāra daudzpartiju republika. Valsts galva ir prezidents, bet valdības galva ir Ministru prezidents.
Latvijas Republikas karogs
Latvijas karogs ir tumši sarkans ar horizontālu baltu svītru vidusdaļā, tā proporcijas ir 2:1:2.
Karogs radīts, iedvesmojoties no Atskaņu hronikā pieminētā Cēsu zemes karoga. Sakarā ar zemgaļu vadoņa Nameja uzbrukumu Rīgai 1280. gadā Cēsu komturejas vienība kaujas laukā ieradās ar sarkanbaltsarkanu karogu ("To dzirdējuši, nāca nu ar sarkanu tie karogu, kam vidū balta josla bija. To pirmo reizi ieraudzīja pie Cēsīm, tur tas zināms nācis un letu zemē plīvot sācis, kur sievas braši zirgos jāj un vīriem darbos līdzās stāj. Tik tiešām to jums sacīt varu, ko arī šajā brīdī daru, tas letu karogs ir paties"). Letgaļiem piešķirtie karogi pirmo reizi pieminēti 1209. gadā Jersikas ķēniņam Visvaldim dotajā lēņu grāmatā. Tādējādi tas uzskatāms par vienu no senākajiem mūsdienās izmantotajiem karogiem pasaulē.
PSRS okupācijas laikā Latvijas karogs bija aizliegts, taču tas tika izmantots kā protesta zīme pret valsts neatkarības zaudēšanu. Karogs tika plaši lietots Atmodas laikā un no jauna kļuva par valsts karogu 1990. gada 27. februārī.
Latvijas Republikas ģerbonis
Latvijas valsts ģerbonis izveidots pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas un radīts īpaši neatkarīgajam valstiskumam. Tas tika apstiprināts Satversmes sapulcē 1921. gadā 16. jūlijā. Tā autors ir grafiķis un profesors Rihards Zariņš. Ģerbonis apvieno gan Latvijas nacionālā valstiskuma simboliku, gan senus vēsturisko novadu simbolus.
Lecoša saule ar 19 stariem simbolizē atdzimušo Latviju ar tās 19 apriņķiem (vecos zīmējumos saulei 17 stari, jo tad bija tikai 17 apriņķu).
Sarkanā lauva sudraba laukā ņemta no agrākās Kurzemes hercogistes ģerboņa un simbolizē Kurzemi un Zemgali. Parasti ģerboņos lauva izteic spēku, stiprumu, izturību.
Sudraba grifs ar zobenu ķetnā ir agrākās Pārdaugavas hercogistes ģerbonis un tagad simbolizē Vidzemi un Latgali. Parasti ģerboņos grifs izteic gudrību un rosīgumu.
Trīs zelta zvaigznes virs vairoga simbolizē trīs Latvijas provinces: Kurzemi ar Zemgali (abas bieži uzskata par vienu kopēju provinci), Vidzemi un Latgali.
Ģerboņa greznojumam izlietoti ozola zari - sens latviešu vīrišķības un izturības simbols.
Latvijas Republikas himna
Baumaņu Kārlis
Pirmo reizi tā tika izpildīta I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos 1873. gada 26. jūnijā Rīgā. "Dievs, svētī Latviju" par Latvijas Republikas himnu tika apstiprināta 1920. gada 7. jūnijā Latvijas Satversmes sapulces sēdē. Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā, 1940.—1990. gados, to aizstāja ar Latvijas PSR himnu, taču 1991. gada 15. februārī LPSR Augstākā padome atjaunoja "Dievs, svētī Latviju" par Latvijas himnu.
Latvijas ģeogrāfija un tā stāvokļa nozīme valsts vēsturē
Latvija atrodas Ziemeļeiropā (nereti uzskata, ka arī Austrumeiropā), Baltijas jūras austrumu krastā. Latvijā ūdens klāj aptuveni 2340 km² lielu platību, kas ir 3,62% no visas valsts teritorijas. Latvijā ir vairāk kā 12 000 upju, nozīmīgākās no tām ir Daugava, Lielupe, Gauja un Venta. Savukārt ezeru ir vairāk kā 2000. Latvijas lielākie ezeri ir Lubāns, Rāznas ezers, Engures ezers un Burtnieks.
Latvijas fiziskās ģeogrāfijas karte
Latvija ir tipiska līdzenumu valsts. Atrodas lielā Austrumeiropas līdzenuma rietumos, pie Baltijas jūras. Latvijas reljefs veidojies ledus laikmetā, augstākais reljefa punkts ir 311,6 metrus augstais Gaiziņkalns. Pēc Zemes virsas — reljefa formu lieluma Latvijā izdala reljefa lielformas, vidējformas un mikroformas. Latvijas reljefa lielformas ir zemienes un augstienes, zemienes aizņem 60%, bet augstienes 40% no valsts teritorijas. Galvenās augstienes ir Vidzemes augstiene, Alūksnes augstiene, Latgales augstiene, Augšzemes augstiene, Rietumkursas augstiene, Austrumkursas augstiene, Ziemeļkursas augstiene, Idumejas augstiene un Sakalas augstiene. Savukārt nozīmīgākās zemienes ir Piejūras zemiene, Kursas zemiene, Viduslatvijas zemiene (šajā zemienē ietilpst Zemgales līdzenums), Tālavas zemiene, Veļikajas zemiene un Austrumlatvijas zemiene.
Izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Latvija gadsimtiem ilgi bijusi dažādu valstu - Vācijas, Dānijas, Zviedrijas, Polijas un Krievijas interešu objekts. 12. - 13. gs. Latvijā dominēja novadu savrupība, kas ļāva vācu Zobenbrāļu ordenim nostiprināties lībiešu zemēs un pakļaut latgaļu zemes. 13. gs. 30. gados sākās pakāpeniska prūšu zemju iekārošana. Tomēr pateicoties Lietuvai, kas tolaik kļuva par ļoti spēcīgu valsti, latvieši netika pārvācoti. Feodālo valstu veidojumu, kas radās Latvijā un Igaunijā pēc krusta kariem, 14. gs. sākumā sāka saukt par Livoniju. 18. gs. sākumā, Ziemeļu kara rezultātā, Krievija iekaroja Igauniju un Vidzemi, pēc kāda laika Krievijai tika pievienotas zemes no Viborgas līdz Rīgai, Latgale, pēc Polijas trešās dalīšanas - arī Kurzeme, Zemgale un lielākā Lietuvas daļa.
1918. gada 18. novembrī latviešu tauta nodibināja savu nacionālo valsti. Tika deklarēts, ka Latvija sastāv no Kurzemes, Zemgales, Sēlijas, Vidzemes un Latgales. Šie novadi atšķīrās cits no cita gan pēc ģeogrāfiskā un saimnieciskā stāvokļa, gan arī pēc valodas īpatnībām un paražām.
Latvijas novadi