Ģeoloģiskā attīstība un uzbūve
Teritorijas ģeoloģiskā attīstības vēsture un uzbūve mums jāzina, lai izprastu mūsu zemes un tās dabas apstākļu attīstības vēsturi, evolūciju. Zemes vēstures dažādajos laikmetos izveidojušies ieži ar savām īpašībām, sagulumu raksturu un šajā laikā dzīvojošo organismu ieslēgumiem glabā un atspoguļo bagātu informāciju par noteiktā perioda dabas apstākļiem. Mierīgos saguluma apstākļos, kad nogulumu veidošanos netraucē intensīvas zemes garozas kustības, vecākus, senāk radušos nogulumus secīgi pārklāj aizvien jaunāki un jaunāki. Tā veidojas dažāda vecuma slāņa spektrs – ģeoloģiskais griezums, kas kopumā sniedz pilnu ainu par zemes attīstības vēsturi.
Ģeoloģiskais griezums ir iežu slāņu sagulumu grafisks attēlojums.
Fosilijas ir senu augu un dzīvnieku atliekas, kas sastopamas iežos pārakmeņojumu vai nospiedumu veidā.
Gliemežvāka fosilija
Zemes ģeoloģiskā uzbūve ietekmē mūsdienu zemes dabas kompleksu. Šī ietekme var būt tieša (piemēram, dziļāko iežu slāņiem atsedzoties zemes virsū), vai netieša. Jo tuvāk zemes virsai atrodas ģeoloģiskie veidojumi, jo aktuālāka ir to loma šodienas ainavā.
Zemes ģeoloģiskā uzbūve nosaka vienu no cilvēces svarīgāko dabas resursu – derīgo izrakteņu sastopamību.
Latvijas teritorijas ģeoloģiskās attīstības vēsture ir cieši saistīta ar visas Zemes ģeoloģiskajiem procesiem. Teritorijas ģeoloģiskās attīstības vēsture atspoguļojas atsegtajos iežos upes ielejās, jūras krastos un karjeros. Zinošam cilvēkam jebkurš iežu atsegums var būt sava veida ģeoloģijas muzejs, te atrastie minerāli, iežu gabali vai pārakmeņojumi – nozīmīgi šī muzeja eksponāti.
Liepas karjera (Cēsu rajonā) devona māla nogulumos sastopamās bruņuzivju atliekas liecina, ka māla nogulumi veidojušies jūras apstākļos, kurā dzīvojušas bruņuzivis.
Svarīgi!
Daudzi ģeoloģiskie atsegumi ir valsts aizsargāti dabas pieminekļi. Tie veido Latvijas ainavu un ir Latvijas dabas bagātības. Tāpēc mums jācenšas tos saglabāt, lai par tiem varētu priecāties un smelties zināšanas arī nākošās paaudzes.
Latvijas teritorija ir senās Austrumeiropas platformas sastāvdaļa, kuras ģeoloģiskajā griezumā izdala divus atšķirīgus stāvus: kristālisko pamatklintāju un platformas segu, kas ietver arī jaunākos kvartāra nogulumus.
Platforma ir kontinentālās Zemes garozas struktūras pamatelements ar relatīvi stabilu Zemes garozu, kurai raksturīgas nelielas tektoniskās kustības.
Kristāliskais pamatklintājs
Kristāliskais pamatklintājs ir gneisu, granītu un kvarcītu veidots dziļumiežu slānis.
Kristāliskais pamatklintājs sastāv no visvecāko ģeoloģisko ēru – arhaja un proterozoja iežiem – gan magmatiskajiem (piemēram; granītiem), gan metamorfajiem (gneisiem, kristāliskajiem slānekļiem). Tie veidojušies intensīvas kalnu veidošanās un vulkānisma apstākļos. Šajā laikā valsts teritorijā valdīja sauszemes apstākļi. Turpmākajos periodos, sauszemei iegrimstot, Latviju pārklāja jūras ūdeņi un tāpēc pamatklintāju pārklāj biezs nogulumiežu slānis. Atsevišķos urbumos Staicelē un Gārsenē (uz D no Jēkabpils) kristāliskajā pamatklintājā konstatētas bagātas dzelzsrūdas iegulas. Tā kā tās atrodas ļoti dziļi (688 m Staicelē un 945 m Garsenē), patreiz to ieguve nav ekonomiski izdevīga.
Kristāliskā pamatklintāja iežiem līdzīgus iežus var redzēt laukakmeņos, kurus ledājs atnesis no Skandināvijas vai Somijas.
Abavas Velnakmens Abavas ielejas dabas parkā