Teorija

Reljefs
Latvija atrodas Austrumeiropas līdzenumā. Tās virsma veidojusies pēdējā – Latvijas – apledojuma laikā, bet piekrastes daļa – uzvirzoties un atkāpjoties Baltijas jūrai un tās attīstības stadijām. Pēc reljefa formu lieluma Latvijā izdala šādas reljefa formas: lielformas, vidējformas un mikroformas.
 
Latvijas reljefa lielformas ir augstienes un zemienes. Tās atšķiras ar augstumu virs jūras līmeņa un reljefa saposmojumu. Par zemieņu un augstieņu robežu uzskatāma 90 m horizontāle. Latvijas rietumdaļā reljefa absolūtie augstumi ir zemāki nekā austrumdaļā, tāpēc augstieņu un zemieņu robeža Kurzemē atrodas zemāk, un tā atbilst 50 m horizontālei, bet Vidzemē un Latgalē tā paceļas līdz 140 m horizontālei. Augstienes aizņem 40 %, bet zemienes 60 % no valsts teritorijas. Lielākās ir Vidzemes, Alūksnes, Latgales, Augšzemes, Rietumkursas, Austrumkursas un Ziemeļkursas augstienes. Latvijā atrodas Piejūras, Kursas, Viduslatvijas, Tālavas, Veļikajas un Austrumlatvijas zemienes.
 
Augstienēm raksturīgs pauguru un pauguru grēdu reljefs. Paugurus un paugurgrēdas savstarpēji atdala ieplakas un plaši pazeminājumi. Augstienēs reljefam ir liela nozīme zemes izmantošanā. Parasti paceltās lēzenās reljefa daļas, pateicoties relatīvi labiem mitruma apstākļiem, tiek izmantotas lauksaimniecībā. Stāvās pauguru nogāzes ir apaugušas ar mežu, bet pārmitrās starppauguru ieplakās atrodas pļavas, purvi un meži.
 
Zemienēm raksturīgs līdzens vai viļņots reljefs. Parasti zemienēs ir vai nu plašas lauksaimniecības zemes vai lieli mežu masīvi. Lauksaimniecības zemes atrodas uz auglīgām augsnēm (piemēram, Zemgales līdzenumā, Burtnieku līdzenumā). Meži parasti ir uz mazāk auglīgām smilts vai pārmitrām augsnēm (piemēram, Piejūras zemiene, Kursas zemiene).
 
Latvijas_geografiska_karte.jpg
Latvijas ģeogrāfiskā karte
 
Latvijas augstākie virsas punkti ir augstienēs. Latvijā neviena augstiene pēc sava absolūtā augstuma nesasniedz kalnu augstumus, tomēr cilvēki ikdienā augstākos paugurus dēvē par kalniem. Piemēram: Gaiziņkalns, Krievu kalns, Lielais Liepukalns u. c. Augstākie virsas punkti Gaiziņkalns (311,6m) un Sirdskalns (296,8m) atrodas Vidzemes augstienē.
Reljefa formu absolūtais augstums ir attālums pa vertikāli no okeāna vidējā ūdenslīmeņa līdz reljefa formas virsas augstākajam punktam.
Reljefa formu relatīvais augstums ir attālums pa vertikāli no reljefa pacēluma piekājes līdz reljefa formas virsas augstākajam punktam.
 
Latvijas augstieņu augstākie virsas punkti
  
Augstiene
 Virsas punkts
Absolūtais augstums (m)
Vidzemes augstiene
 Gaiziņkalns
 311,6
Latgales augstiene Lielais Liepukalns 289,3
Alūksnes augstiene Dēliņkalns 271,5
Augšzemes augstiene Egļu kalns 220,0
Rietumkursas augstiene Krievu kalns 189,5
Ziemeļkursas augstiene Kamparkalns 173,8
Austrumkursas augstiene Kīķeru kalns 155,5
 
Raksturīgākās Latvijas reljefa vidējformas augstienēs ir morēnu pauguri, morēnu paugurgrēdas, platopauguri, kēmi, līdzenumi un zemledāju iegultnes. Morēnu pauguri veidojušies, ledājam uzvirzoties, zemledus apstākļos. Pauguri sastāv no sarkanbrūnas mālsmilts un smilšmāla nogulumiem. Tie ir dažāda lieluma un augstuma, sīki un lieli, zemi un augsti. Tie ir atšķirīgas formas: apaļi un iegareni ar lēzenām un stāvām nogāzēm. Pauguri plaši izplatīti visās Latvijas augstienēs. Pauguru kopas veido pauguraines, kurām raksturīga pauguru un ieplaku mija.
 
morena2.jpg Bolenu_kalna_morenu.JPG
Morēnu pauguri un Bolēnu kalna morēna
 
Morēnu paugurgrēdas veidojušās ledāja malās, ledājam atkāpjoties un atkārtoti uzvirzoties. Tāpēc tās veido ledāju kušanas ūdeņu nogulumi – grants un smilts. Morēnu paugurgrēdas sastopamas visās Latvijas augstienēs. Daudzviet Latvijā paugurgrēdās ierīkoti smilts un grants karjeri, kuros iegūst derīgos izrakteņus būvniecībai.
 
Platopauguriem kodolu veido morēnas nogulumi, bet virskārtu klāj bezakmens māla slānis. Uzskata, ka platopauguriem māla slānis izveidojies ledāja caurkusumos, ledāja kušanas ūdeņiem ieskalojot māla daļiņas no ledāja. Latvijā platopauguri sastopami Vidzemes, Latgales un Alūksnes augstienēs. Tie ir 20 - 40 m augsti, 1 - 4 km gari.
 
Pedele_5.JPG aronkalnsBerzaune.jpg
Padele un Aronas kalns Bērzaunē
 
Kēmi veidojušies ledāju caurkusumos, uzkrājoties ledāja kušanas ūdeņu sanestajiem smilts un grants nogulumiem. Kēmi pēc formas ir apaļi ar mežu apauguši 10 - 30m augsti pauguri. Daudzviet kēmu pauguros ierīkoti karjeri, kuros iegūst granti ceļu un ēku būvei. Līdzīgi kā morēnu pauguri, arī kēmi veido pauguraines. Latvijā lielākās kēmu pauguraines ir starp Talsiem un Tukumu Austrumkursas augstienē un Latgales augstienē.
 
Līdzenumi raksturīgi ir visām augstienēm. Plašākie līdzenumi ir Austrumkursas augstienē. Parasti morēnas smilšmāla un mālsmilts līdzenumi ir labi iekultivēti un tajos dominē lauksaimniecībā izmantojamās zemes, bet smilšainos līdzenumos raksturīgi meži.
 
Negatīvas reljefa formas augstienēs ir zemledāju iegultnes, kas veidojušās zemledus apstākļos, ledāju kušanas ūdeņiem izskalojot dziļas vagas. Lielākās zemledāju iegultnes ir Vidzemes, Austrumkursas un Alūksnes augstienēs.
 
Raksturīgākas un Latvijas ainavu veidojošas reljefa vidējformas zemienēs ir plakanie un viļņotie līdzenumi, drumlini, osi un kāpas.
Līdzenumi ir dominējošā reljefa forma zemienēs, kas raksturojas ar relatīvi maz saposmotu reljefu. Tiem ir plakana vai viegli viļņota virsa. Līdzenumi veidojušies, pakāpeniski nokūstot ledāja segai, atsedzot zem ledus esošo ledāja atnesto materiālu, vai arī ledāja kušanas ūdeņiem kopā ar smilts un māla daļiņām noplūstot uz pieledāju ezeriem. Zemledus apstākļos veidojušies līdzenumi sastāv no morēnas smilšmāla vai mālsmilts. Bijušo ezeru platībās tagad plešas plaši līdzenumi, kuros ir vai nu smilts vai māla nogulumi. Līdzenumi ir nozīmīgākā reljefa forma visās Latvijas zemienēs un to izmantošanu nosaka nogulumu sastāvs.
 
zemgale.jpg rapsis2.jpg
Zemgales līdzenumi
 
Ledāja kustības apstākļos ir veidojušās arī noteiktā virzienā (lielākoties ledāja plūsmas virzienā) orientētas, garumā stieptas reljefa formas. Latvijā šādas reljefa formas ir drumlini. Tie ir šauri līdz 5 km gari un 5 - 20 m augsti vaļņveida pacēlumi ar izteiktām nogāzēm. Drumlini kopā ar tajā pašā virzienā vērstām šaurām un garām ieplakām veido plašus apvidus – tās saucamos drumlinu laukus. Ievērojamākais ir Burtnieku drumlinu lauks, kas plešas no Valmieras uz ziemeļu rietumiem, iesniedzoties Igaunijas teritorijā. Otrs drumlinu lauks atrodas uz dienvidiem no Austrumkursas augstienes Lietuvas pierobežā.
 
Drumlini.JPG drumlin.jpg
Drumlini
 
Īpatnējas reljefa formas ir osi. Tās ir šauras, vaļņa veida grēdas ar stāvām nogāzēm, kas daudzreiz, līdzīgi dzelzceļa uzbērumam, paceļas pār apkārtni. Osi ir 5 - 10 m augsti, 0,1 - 10 km gari, sastāv no kārtotiem oļu, grants vai smilts slāņiem. Tie uzkrājušies ledāju plaisās vai zemledus tuneļos. Latvijā pazīstamākie ir t. s. Kangari: Mazie Kangari (Rīgas rajonā pie Allažiem), Lielie Kangari (Rīgas un Ogres rajonā starp Ropažiem un Suntažiem), Ogres Kangari.
 
image-7781.jpg kangaru_taka_020809.jpg
Ogres Kangari un Pēterezera dabas taka
 
Kāpas sastopamas smilšainos līdzenumos. Tās radušās, vējam pārpūšot un noguldot smiltis. Kāpas veidojušās laikā pēc ledāja atkāpšanās, kad smilšainos līdzenumus nav klājusi veģetācija. Vēja veidotām kāpām ir ļoti atšķirīga forma. Tās var būt izliektas, taisnas un apaļas. Vēja veidotās kāpas sastopamas gan Piejūras zemienē, gan Latvijas iekšzemes līdzenumos (piemēram, Trapenes līdzenumā Gulbenes rajonā, Sedas līdzenumā Sedas – Strenču apkārtnē un citur). Nesaudzīgas mežu izciršanas rezultātā Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē 18. un 19. gs. veidojās ceļojošās kāpas, kā rezultātā smiltis vēja iedarbības dēļ pārvietojās no krasta uz zemes iekšieni. Liepājas apkārtnē ceļojošās kāpas apbēra iekoptus tīrumus un 15 zemnieku mājas. Lai apturētu smilts pārvietošanos zemnieki un mežsaimnieki veica smiltāju nostiprināšanu un apmežošanu. Pēdējās ceļojošās kāpas Latvijā apturēja 20. gs. piecdesmitajos gados.
 
balta_kapa.jpg bolderajas_kapa2_110409.jpg
Baltā kāpa Jūrmalā un Bolderājas kāpa Rīgā
 
Svarīgi!
Nepārdomātai cilvēka rīcībai var būt tiešas un netiešas negatīvas sekas. Mežu izciršana jūras piekrastē var atjaunot kāpu pārvietošanos, kas var radīt nopietnas ekoloģiskās un ekonomiskās problēmas.
Piejūras zemienē paralēli viena otrai un krasta līnijai atrodas jūras veidotās kāpas. Katrs kāpu valnis šajā gadījumā parāda jūras atkāpšanās gaitu. Pašreiz jūras un vēja darbības rezultātā aiz pludmales veidojas 1 - 4 m augsta priekškāpa. Tā pasargā krastu no noskalošanas.
 
Atsauce:
Zinaida Melbārde, Oļģerts Nikodemus, Maija Rozīte – Latvijas ģeogrāfija 9. klasei 53.-57.lpp. Apgāds Zvaigzne ABC, 2003
http://latvijas.daba.lv/ainava/#v7
http://padva.lv/karte.php?karte=/userfiles/image/Latvijas_geografiska_karte.jpg
ttp://www.berzaune.lv/?page_id=680
http://www.vak.lv/proj_img/18.%20Dainis%20stasta%20par%20Bolenu%20kalna%20morenu.JPG
http://www.esmaja.lv/?lapa=eregraksts&id=1650
http://www.pirtslietas.lv/web/?id=401015&printDocument=true
http://www.fotoblog.lv/rep/22777/?cid=77628
http://klab.lv/users/kuminjsh/1013885.html?thread=18087037
http://www.lv.lv/wwwraksti/FOTOREPORTAZAS/PHPFTGHC8_RAPSI.JPG_FULL.JPG
http://pienotava.files.wordpress.com/2011/10/latvijas-ainava-vasaras-sakums.jpg
http://www.vietas.lv/objekts/ogres_kangari/bilde/1
http://dziedava.lv/celojumi/celo.php?vieta=slitere_09
http://www.jurmala.lv/page/378&action=description&t_id=262
http://dziedava.lv/daba/bolderajas_kapa/bolderajas_kapa2_110409.jpg