Teorija

Kvartāra periods Latvijas teritorijas vēsturē
 
Visjaunākie ir kvartāra sistēmas nogulumi, kas izplatīti visā valsts teritorijā, izņemot nelielas platības upju ielejās. Kvartāra periods sākās aptuveni pirms 1,7 miljonu gadu. Kvartāra perioda sākumā ziemeļu puslodes kontinentos pazeminājās temperatūra. Kalnos un ziemeļu zemēs izveidojās plaši apledojumi, kā rezultātā par 200 m pazeminājās Pasaules okeāna līmenis. Viens no apledojumu centriem bija Skandināvija, kur izveidojās varens ledus vairogs. Kontinentālais apledojums būtiski ir ietekmējis mūsdienu Latvijas reljefu un to veidojušus nogulumus.
Ar apledojumu ģeoloģijā saprot ledus segas plašu izplatību tālu aiz polārajiem apgabaliem.
No Skandināvijas uz visām pusēm izplūda ledāji, kas pārklāja plašas teritorijas. Maksimālā Elsteres apledojuma laikā ledāja dienvidu robeža sasniedza Vāciju. Latviju šai laikā klāja no 2500 līdz 3000 m bieza ledus sega.
 
IceAgeEarth.jpg AntarcticaDomeCSnow.jpg
Zeme ledus laikmeta laikā (veidots pamatojoties uz Thomas J. Crowley darbu "Ice age terrestrial carbon changes revisited") un Antarktikas ledāja sega (ledus laikmetā tā vēršas plašumā)
 
Laika periodos, ka klimats kļuva siltāks ledājs, lēnam kūstot, atkāpās uz ziemeļiem. Klimatam kļūstot vēsākam, ledājs atkal uzvirzījās. Latvijas teritoriju pārklājuši un atstājuši savus nogulumus 4 apledojumi.
 
Vislielākā loma tagadējo ainavu izveidē bijusi pēdējam jeb Latvijas apledojumam (Vislas pēc Rietumeiropas klasifikācijas). Latvijas apledojuma uzvirzīšanās sākās aptuveni pirms 75 tūkstošiem gadu, bet atkāpšanās aptuveni pirms 16 tūkstošiem gadu.
 
Pēdējais apledojums ir noteicis kvartāra nogulumu segas sadalījumu Latvijā. Ledājam uzvirzoties tas ierāva sevī iežus un minerālus no teritorijas, kam virzījās pāri. Ledāja plūsmai aprimstot vai ledum izkūstot, tā nestais iežu materiāls nogula uz zemes virsas. Tā radās morēnas jeb ledāja nogulumi, kas patreiz klāj ļoti plašu Latvijas teritoriju.
Morēna - ledāja noguldīts, nešķirots drupiežu sakopojums.
Morēnas nogulumus veido nešķirots, mehāniski sajaukts smilšmāla, mālsmilts, smilts materiāls. Morēnas nogulumi satur oļus un laukakmeņus, kas traucē zemniekiem lauksaimniecības zemju apstrādē. Pēdējā apledojuma morēnas nogulumiem ir sarkanbrūna krāsa, kas saistīta ar devona smilšakmens noārdīšanu un ieraušanu ledājā. Tāpēc braucot pa Latviju pavasarī, tīrumi ir sarkanbrūnā krāsā. Morēnas nogulumi satur kalcija karbonātu, kā rezultātā Latvijas augsnes ir noturīgākas pret skābajiem nokrišņiem.
 
morena.jpg erodets.jpg
Morēna un ledāja erodēti un zemledāja straumju apgludināti vietējo devona dolomītu laukakmeņi un oļi
 
Ledus segai kūstot, vispirms atbrīvojās augstienes, pēc tam notika vispārīga ledāja malas atkāpšanās uz ziemeļiem. Ledājam strauji kūstot, veidojās lieli kušanas ūdeņu daudzumi. Ūdens straumes pirmām kārtām plūda pašā ledājā – pārvietojoties pa ledāja virsu, ar lielu ātrumu un spiedienu tecēja pa ledāja plaisām un kanāliem. Izplūduši no ledāja, ūdeņi varenu upju veidā tecēja pa ledus atstāto teritoriju. Straumes nesa sev līdzi iežu daļiņas no ledāja. Ledāja kušanas ūdeņi veidoja divu veidu nogulumus: glaciofluviālos un glaciolimniskos.
 
ledaja_kusana.jpg
Zemledāja procesi, ledājam uzvirzoties sērdža veidā (M. Sc., ģeologa Daiņa Ozola zīmējums)
 
Glaciofluviālie nogulumi ir ledājkušanas ūdeņu straumju akumulēti nogulumi, kas sastāv no smilts vai grants. To biezums ir no dažiem līdz pat vairākiem metriem. Latvijā ar tiem saistīti lielākās smilts un grants atradnes. Parasti uz šiem nogulumiem ir sastopami priežu meži.
 
Glaciolimniskie nogulumi ir ledājkušanas ūdeņu straumju akumulēti nogulumi sprostezeros un ledusezeros. Tie sastāv no labi šķirota māla, putekļiežiem vai smalkas smilts. Uz glaciolimniskiem mālainiem vai putekļainiem iežiem, it sevišķi ja tie ir karbonātiski (kā, piemēram, Zemgales līdzenumā) ir izveidojušās auglīgas augsnes. Māla nogulumus, ja tie nesatur karbonātus daudzviet izmanto kā derīgos izrakteņus.
 
Leduslaikmeta noslēgumā, kad ledāja mala no Latvijas atkāpās tālu uz ziemeļiem, tagadējo jūras piekrasti un apkārtni apņēma plašs ledājūdeņu baseins – Baltijas ledus ezers. Baltijas ledus ezera maksimālā uzplūduma robeža atdala no pārējās teritorijas Piejūras zemieni – pašu jaunāko mūsu zemes daļu. Ledus ezeram pakāpeniski atkāpjoties tagadējās jūras virzienā, tajās joslās, kur krasts atradies ilgāku laiku veidojās krasta vaļņi, kas mūsdienu ainavā veido kāpas. Jūrai atkāpjoties palika smilts nogulumi. Tāpēc mūsdienās Piejūras zemienē ļoti plašas teritorijas aizņem smiltāju līdzenumi un kāpas.
 
Pirms 10000 gadiem sākās kvartāra perioda jaunākais posms – pēcleduslaikmets vai holocēns, kas ilgst līdz pat mūsdienām. No ģeoloģiskā laika mēroga viedokļa tas ir īss laika sprīdis, taču var teikt, ka Latvijas daba šajā laikā ir piedzīvojusi lielas izmaiņas. No ledāja atbrīvotajā teritorijā no dienvidiem un austrumiem ienāca augi un dzīvnieki. Sākumā ieviesās tundras augi, vēlāk izveidojās meži, attīstījās purvi, sāka aizaugt ledāja atstātie ezeri.
 
Ciešā mijiedarbībā ar dzīvo dabu un jauno pēcleduslaikmetu pārveidojās ledāja atstātais zemes virsas reljefs: pārveidojās upju ielejas un gravu tīkls, smiltājos radās kāpas.
 
Šajā periodā liela nozīme Latvijas dabas veidošanā bija cilvēkam.
 
Atsauce:
Zinaida Melbārde, Oļģerts Nikodemus, Maija Rozīte – Latvijas ģeogrāfija 9. klasei 50.-51.lpp. Apgāds Zvaigzne ABC, 2003
http://latvijas.daba.lv/ainava/#v6
http://en.wikipedia.org/wiki/Ice_age
http://www.videsvestis.lv/content.asp?ID=133&what=28