Teorija

Zemeslodes uzbūve
Zeme ir Saules sistēmas trešā planēta, kas pieder pie mazo planētu grupas. Radusies pirms ~ 4,7 miljardiem gadu, sablīvējoties kosmiskajiem putekļiem un gāzēm.
Tā riņķo ap Sauli 365,24 dienās pa 149,6 miljardiem km garu orbītu ar vidējo ātrumu 29,8 km/s. Zemes orbīta ir gandrīz riņķveida un attālums no Zemes līdz Saulei vidēji ir 149,6 milj. km. Zemei ir viens dabisks pavadonis - Mēness, kas no tās atrodas 384,4 tūkst. km attālumā. Zeme griežas ap savu asi no Rietumiem uz Austrumiem un vienu apgriezienu veic periodā, ko sauc par diennakti (23h 56 min). Zemes rotācijas dēļ notiek dienas un nakts mija.
 
111v3.png
Saules sistēma.
 
 
Kopš seniem laikiem cilvēki ir centušies izzināt Zemes rašanās vēsturi, tās uzbūvi, reljefa veidošanās apstākļus, Zemes garozas kustību cēloņus un citas parādības.
Tādēļ zinātnieki ar speciālu dziļu urbumu palīdzību (līdz pat 10 km) pētī iežu slāņus Zemes dzīlēs. Katru gadu šie urbumi tiek veikti gan uz sauszemes, gan okeānos.
 
Pamatā Zemeslodes uzbūvi var iedalīt trīs slāņos: Zemes garoza, mantija un Zemes kodols.
 
uzb.png
Zemeslodes uzbūve.
 
Attālums līdz Zemes centram ir 6 370 km, bet Zemes garozas vidējais biezums ir apmēram 50 km. Ar dažādu zinātnisku metožu palīdzību ir noskaidrots, ka zem cietā virsējā slāņa - Zemes garozas - atrodas mantija, tās biezums ir 2 900 km.
Mantija - ir lielākā no Zemes ģeosfērām (Zemes slāņiem) un atrodas starp Zemes garozu un Zemes kodolu. Mantiju atsevišķi izšķir trīs slāņos.
Mantijas virsējais slānis ir ciets un kopā ar Zemes garozu veido cieto iežu apvalku jeb litosfēru, kuras biezums svārstās no 50 km okeānos līdz vairāk kā 200 km kontinentos.
Litosfēra ir Zemes ārējā viscietākā daļa, kas ietver Zemes garozu un daļu augšējās mantijas līdz astenosfērai.
Astenosfērā jeb mantijas "otrajā slānī" temperatūra pārsniedz + 1 000 grādus pēc Celsija un iežu masa (magma) ir šķidra.
Tajā pastāv augšup un lejup ejošas vielas plūsmas - konvekcijas plūsmas - kas izraisa Zemes garozas sašķelšanos lielos blokos - litosfēras plātnēs - un to pārvietošanos dažādos virzienos. No astenosfēras Zemes vulkāni iegūst izvirduma materiālu.
Astenosfēra ir slānis Zemes mantijas augšējā daļā, zem litosfēras. Astenosfēra ir "vāja" - mīksta, savukārt slāņi zem un virs tās ir cieti, tās materiāls ir ļoti karsts, taču lielā spiediena dēļ tas ir nevis šķidrs, bet gan biezs, viskozs.
Zem astenosfēras atrodas mantijas apakšējais slānis, kas galvenokārt sastāv no silikātiem un dzelzs savienojumiem un ir cietā stāvoklī.
Zem apakšējās mantijas atrodas Zemes kodols. Izšķir iekšējo un ārējo Zemes kodolu. Ārējais zemes kodols ir ~ 2 200 km biezs un tas ir šķidrs. Savukārt iekšējais Zemes kodola rādiuss ir 1 270 km, tas ir cietāks par ārējo zemes kodolu, tur ir ļoti liels spiediens un augsta temperatūra - līdz 6 000 grādu pēc Celsija.

uzb_2.png
Detalizētāka Zemeslodes uzbūve.
 
 
Atsauce:
Kontinentu ģeogrāfija 7. klasei / Agra Lipsberga. - Rīga: Lielvārds, 1998. - izmantotā literatūra - 12.-13. lpp
http://lv.wikipedia.org/wiki/Zemes_garoza
http://stewart.sswiki.com/Chapter+4
http://www.google.lv/imgres?imgurl=http://www.suparco.gov.pk/assets/images/earth-structure.jpg&imgrefurl=http://www.suparco.gov.pk/pages/earth-structure