Starptautiskajā tirdzniecībā, lai pamatotu tirdzniecības izdevīgumu, ir izstrādātas vairākas teorijas:
- Merkantilisms;
- Absolūtās priekšrocības teorija;
- Salīdzināmās priekšrocības teorija, u.c.
Merkantilistu uzskati par starptautisko tirdzniecību
„Merkantilisms - Buržuāziskās politiskās ekonomijas virziens (15.-17. gs.), kura pārstāvji uzskatīja, ka peļņa rodas preču apgrozības sfērā un sabiedrības bagātība ir nauda; šāda virziena ekonomiskā politika valstī.”1
"Merkantilisms (itāļu: mercante - tirgotājs) ir ekonomikas teorija, kura nosaka, ka nācijas labklājība ir atkarīga no tās kapitāla, kā arī no pasaules ekonomikas apjoma un starptautiskās tirdzniecības."2
Merkantīlisma pamatlicēji:
|  Jean Baptiste Colbert |
Nosaukumu "merkantilisms" radījis ekonomikas teorētiķis Ādams Smits (Adam Smith, 1723-1790).
Visspilgtāk merkantilisms izpaudās Austrijā, Francijā, Prūsijā.
Merkantilistu uzskati
Merkantilisti uzskatīja, ka valsts ekonomisko varenību nosaka tās zelta un sudraba krājumi, tāpēc tos valstij jācenšas palielināt. Bez zelta ieguves to varēja izdarīt, sekmīgi tirgojoties – pārdodot vairāk nekā iepērkot no ārzemēm (eksportam bija jābūt lielākam par importu).
Lai nodrošinātu zelta ieplūšanu valstī, vajadzēja attīstīt ražošanu, tāpēc radās daudz manufaktūru, būvēja jaunas tirdzniecības flotes, veidoja un iekaroja kolonijas.
"Uzskata, ka pasaules bagātība ir ierobežota, tātad viena valsts var kļūt bagātāka tikai uz citu valstu rēķina. Tātad nepieciešams stiprs valdības aparāts, kas nodrošina valsts izaugsmi un aizstāv valsts intereses, piedaloties pasaules bagātību pārdalīšanā. Asociējot valsts pārticību ar zelta un sudraba daudzumu valstī, merkantīlisti sprieda:
- jāeksportē pēc iespējas vairāk, bet jāimportē pēc iespējas mazāk, jo tas ienes valstī naudu;
- valstij jāuzkrāj zelts un sudrabs;
- jāeksportē tikai gatavā produkcija, jāimportē tikai resursi;
- jāizveido stingra valsts kontrole ārējās tirdzniecības jomā (praktiski - ar kvotu, tarifu un citu tirdzniecības politikas instrumentu palīdzību jāuztur pozitīva tirdzniecības bilance, jāaizliedz koloniju tirdzniecība ar citām valstīm, izņemot metropoliju, jāaizliedz privātpersonām zelta izvešana u.t.t.)
Merkantīliskā teorija uzskata, ka ekonomiskā sistēma funkcionē nepilnas nodarbinātības apstākļos, kuras rezultātā, papildus zelta pieplūdums savienosies ar papildus nenodarbinātajiem darbaspēkiem, tādā veidā palielinot produktivitāti.
Merkantīlisti nepieņēma, ka bagātība var augt ne tikai uz pasaules resursu bagātības rēķina, bet arī uz “pievienotās vērtības” rēķina.
Šīs teorijas rezultātā valstu ārējo tirdzniecību ierobežoja neskaitāmas, mākslīgas tirgus barjeras un daudzie dažādie valstu tirdzniecības likumi, kas pārklājās, atradās pretrunā ar viens otru."3
Šīs teorijas rezultātā valstu ārējo tirdzniecību ierobežoja neskaitāmas, mākslīgas tirgus barjeras un daudzie dažādie valstu tirdzniecības likumi, kas pārklājās, atradās pretrunā ar viens otru."3
"Merkantilisma galvenās pazīmes:
- valsts kontrolē ekonomiskos procesus un nosaka vēlamos attīstības virzienus;
- valstij jāgūst labumu no visām komercoperācijām;
- jebkādām komercoperācijām ir jāienes valstī līdzekļus, nevis jāaizpludina to uz citām valstīm;
- maksimāli jāsamazina importu un jāpalielina eksportu;
- valstij visādā ziņā jāveicina nacionālās rūpniecības attīstību;
- valsts ekonomisko varenību nosaka uzkrāto līdzekļu (zelta) daudzums tās kasē." 2
Absolūtās priekšrocības teorija
"Deivids Hjūms (1711-1776) bija viens no pirmajiem, kas sāka protestēt pret merkantīlisma politiku, kurš pievērsa uzmanību likumsakarībai “price-specie-flow” jeb “cenu-zelta-plūsma”. Šīs likumsakarības pamatā ir apgalvojums, ka valsts nevar nemitīgi uzkrāt zeltu – agrāk vai vēlāk tas noved pie inflācijas, darba algu un produkta cenu pieaugums, valsts konkurētspējas samazināšanās un eksporta iespēju samazināšanās. Zelta kustība starp valstīm ir nacionālo ekonomiku izlīdzināšanas mehānisms, kā rezultātā importa-eksporta saldo līdzināsies nullei.
Absolūtās priekšrocības teoriju pirmais pamatoja Ādams Smits, atzīstot, ka valstij var būt izdevīgs ne tikai eksports, bet arī imports. Galvenais ir noteikt preces importa vai eksporta izdevīgumu. Eksporta mākslīgs pārsvars palielinās naudas masu tirgū, kas novedīs pie cenu pieauguma iekšējā tirgū, tāpēc pieaugs imports un samazināsies eksports. Valsts pārticība ir atkarīga nevis no uzkrātā zelta daudzuma, bet no valsts spējām ražot gala produktus un pakalpojumus. Valstij ir jāattīsta ražošana ar darba dalīšanas palīdzību un nav jājaucas saimniecisko subjektu darīšanās (“laissez-faire” politika). |  Ādams Smits |
Absolūtās priekšrocības teorijas galvenās pazīmes:
- valstij jāeksportē tikai tās preces, ko ražo ar viszemākajām izmaksām, t.i., kuru ražošanā tai ir absolūtā priekšrocība;
- valstij jāimportē tikai tās preces, ko citas valstis ražo ar viszemākajām izmaksām, t.i., kuru ražošanā tirdzniecības partneriem ir absolūtā priekšrocība." 3
Piemērs:
Tabulā ir parādītas vīna un vilnas ražošanai nepieciešamais darba daudzums divās valstīs.
Tirdzniecības absolūtā priekšrocība - preces ražošanas izmaksas ir mazākas nekā citam ražotājam.
Valsts | Nepieciešamais stundu skaits vilnas izstrādei | Nepieciešamais stundu skaits vīna izgatavošanai |
Anglija | 80 | 115 |
Portugāle | 100 | 95 |
Tabulā ir parādītas vīna un vilnas ražošanai nepieciešamais darba daudzums divās valstīs.
Anglijai, kura spēj ar mazākām izmaksām (patērējot 80 stundas) ražot vilnu, ir jāatsakās no vīna ražošanas un visi resursi jāizmanto vilnas ražošanā, jo tā var saražot preces lētāk. Anglijai ir absolūtā priekšrocība vilnas ražošanā.
Portugālei ir absolūtā priekšrocība vīna ražošanā (patērē 95 stundas).
Katra valsts ražos to preci, kuru tā spēj ražot ar mazākām izmaksām, un katra valsts, savstarpēji brīvi tirgojoties, varēs labāk izmantot resursus un iegūt lielāku kopējo produkta daudzumu.
Salīdzinošās priekšrocības teorija
Ā. Smita absolūtās priekšrocības teorijas nepilnības novērsa Daivida Rikardo (1772-1823) izstrādātā salīdzināmās (relatīvās) priekšrocības teorija. Viņš pierādīja, ka starptautiskajā tirgū ir izdevīgi iesaistīties pat tad, kad tev nav absolūtās priekšrocības. |  Daivids Rikardo |
Deivids Rikardo definēja tirdzniecības un starptautiskās specializācijas savstarpējā izdevīguma vispārējo principu.
Ja valstis savā starpā netirgojas, bet dažādu preču ražošanas izmaksu attiecības tajās atšķiras, tad katras valsts rīcībā ir salīdzināmā priekšrocība, proti, tai vienmēr būs tāda prece, kuras ražošana būs efektīvāka nekā citu preču ražošana, pastāvot esošajām izmaksu attiecībām dažādās valstīs
Ja valstis savā starpā netirgojas, bet dažādu preču ražošanas izmaksu attiecības tajās atšķiras, tad katras valsts rīcībā ir salīdzināmā priekšrocība, proti, tai vienmēr būs tāda prece, kuras ražošana būs efektīvāka nekā citu preču ražošana, pastāvot esošajām izmaksu attiecībām dažādās valstīs
Tātad tirgošanās pamatā ir dažādu preču ražošanas izmaksu starpība un nevis šo izmaksu absolūtais lielums.
Piemērs:
Valsts | Labība (tonnas/st.) | Datori (gab./st.) |
Latvija | 9 | 11 |
Igaunija | 5 | 11 |
Absolūtā priekšrocība labības ražošanā ir Latvijai, bet datoru ražošanā nevienai valstij nav absolūtās priekšrocības. Šķiet, ka Igaunijai nebūtu izdevīgi ražot ne datorus, ne labību.
D. Rikardo ierosināja salīdzināt alternatīvās izmaksas - no kā ir jāatsakās, ražojot labību, un no kā jāatsakās, ražojot datorus.
Labības alternatīvās izmaksas būs nesaražotie datori.
- Ja Latvija ražos 9 tonnas labības, tad tā atsakās no 11 datoru ražošanas, tātad vienas labības alternatīvas izmaksas ir:
= 1,22 - Ja Igaunija ražos 5 tonnas labības, tad tā atsakās no 11 datoru ražošanas, tātad vienas labības alternatīvas izmaksas ir:
= 2,2
Zemākas labības ražošanas alternatīvas izmaksas ir Latvijai, jo 1,22 < 2,2.
Datoru alternatīvās izmaksas būs nesaražotā labība.
- Ja Latvija ražos 11 gabalus datoru, tad tā atsakās no 9 tonnu labības ražošanas, tātad vienas datora alternatīvas izmaksas ir:
= 0,82 - Ja Igaunija ražos 11 gabalus datoru, tad tā atsakās no 5 tonnu labības ražošanas, tātad vienas datora alternatīvas izmaksas ir:
= 0,45
Viena datora alternatīvas izmaksas ir zemākas Igaunijai, jo 0,45 < 0,82.
Valsts | Labības ražošanas alternatīvas izmaksas (no cik datoriem jāatsakās) | Datoru ražošanas alternatīvas izmaksas (no cik tonnu labības ražošanas jāatsakās) |
Latvija | = 1,22 | = 0,82 |
Igaunija | = 2,2 | = 0,45 |
1,22 < 2,2 | 0,45 < 0,82 |
Saskaņā ar Deivida Rekardo teoriju Latvijai vajadzētu specializēties labības ražošanā un Igaunijai - datoru ražošanā, jo šo preču ražošanā tām ir zemākas alternatīvas izmaksas.