Ekonomiskā sistēma ir saimnieciskās dzīves organizācija valstī vai noteiktā cilvēku sabiedrībā. Tajā ietilpst likumi, tradīcijas, informācija, vērtības, kā arī organizācijas, kas nodarbojas ar saimniecisko jautājumu risināšanu.
Visu dažādo valstu daudzveidīgo ekonomiku iedala četrās ekonomikas sistēmās: tradicionālā ekonomika, brīvā ekonomika, komandekonomika, jauktā ekonomika.
Tradicionālā ekonomika
Tradicionālā ekonomika balstīta uz naturālo saimniecību. Nelielas ģimenes, ģintis vai ciltis gandrīz visu sev vajadzīgo saražo pašas.
Tradicionālās ekonomikas raksturīgās iezīmes:
Tradicionālās ekonomikas raksturīgās iezīmes:
- īpašums ir kopējs vai privāts;
- vāji attīstīta darba dalīšana un specializācija;
- zems ražošanas līmenis;
- nospiedošs lauksaimniecības ražošanas pārsvars;
- zems patēriņa līmenis un produkcija galvenokārt tiek ražota savam patēriņam;
- ierobežoti vietējas nozīmes tirgi. Tirdzniecība noris ļoti šaurā apjomā, bieži - bartera veidā, nevis ar naudas starpniecību;
- tradīcijas un personiskās ieinteresētības trūkums kavē ražošanas tehnoloģisko attīstību - cilvēki parasti baidās riskēt, tāpēc priekšroku dod tradicionālajiem ražošanas veidiem un izvairās no pārmaiņām;
- atbildes uz ekonomikas pamatjautājumiem (ko ražot? kā ražot? kam ražot?) nosaka tradīcijas - nodevas muižniekiem, desmitā tiesa baznīcai utt.
Naturālās saimniecības devīze varētu būt: "Ražo, cik spēj - citādi neizdzīvosi!"
Brīvā tirgus ekonomika
Brīvās tirgus ekonomikas pamatā ir tirgus, privātīpašums, cenu sistēma un konkurence.
Brīvā tirgus ekonomiku raksturo:
-
Viss iegūst preču raksturu - viss ir pērkams un pārdodams, katrai lietai ir sava vērtība, kuru izsaka naudā.
-
Katrs pircējs un pārdevējs piedalās lēmuma izvēlē, un viņi ir brīvi savā rīcībā.
-
Ražošanas resursu īpašnieki cenšas gūt iespējami lielāku labumu sev, tā dodot vislielāko labumu sabiedrībai kopumā.
-
Brīvā tirgus ekonomikas stimuli: lielāka alga, par zemāku cenu nopirkta prece, gūtā peļņa.
-
Atbildes uz ekonomikas pamatjautājumiem: "Ko ražot?" - to, ko grib patērētāji, to, kas uzņēmējiem nodrošina peļņu; "Kā ražot?" - ar viszemākām izmaksām, maksimālo peļņu, visefektīvāk; "Kam ražot?" - preces patērēs tas, kurš par tām spēs samaksāt.
-
Raksturīga konkurence un brīvība, t.i. katrs patērētājs izlemj, ko pirkt un kur izlietot savus ienākumus. Brīvs savā rīcībā ir arī produktu, pakalpojumu ražotājs, viņš pieņem lēmumu par to, vai ražot vai neražot preci, un par kādu cenu to pārdot.
-
Brīva tirgus sistēmā valsts neiejaucas ekonomikā.
Brīvā tirgus ekonomikā strādājošās institūcijas:
-
"Tirgus - mehānisms, kas saved kopā pircējus un pārdevējus;
-
Privātīpašums - ļauj samazināt izmaksas, vieglāk veikt maiņu un tirdzniecību;
-
Centrālā banka - nodrošina naudas plūsmu;
-
Fondu birža - dod iespēju tirgoties ar vērtspapīriem;
-
Muita - seko preču plūsmai pāri robežai;
-
Valsts ieņēmumu dienests - seko nodokļu iekasēšanai."
Komandekonomika
Komandekonomiku raksturo:
-
Galvenā īpašuma forma - sabiedriskais jeb valsts īpašums;
-
Valsts iestādes nosaka atbildes uz ekonomikas pamatjautājumiem (ko ražot? kā ražot? kas patērēs?);
-
Bieži tiek noteiktas preču cenas, darba algas, cik un kādu produkcija uzņēmumam ir jāražo, no kā jāiegādājas resursi un kam jāpiegādā produkcija;
-
Ražotājs strādā pēc gatava plāna,
-
Cilvēkam nav būtisku stimulu strādāt labāk, efektīvāk, uzlabot kvalitāti un parādīt iniciatīvu, jo visu diktē valsts un nav konkurences.
Jauktā ekonomika
Jauktā ekonomika ir pats mūsdienīgākais saimniekošanas veids, kas pastāv visās attīstītākajās pasaules valstīs. Tas nozīmē, ka valsts saimniecībā apvienoti brīvā tirgus principi ar valsts regulējošo lomu.
No brīvā tirgus ekonomikas jauktā ekonomika aizguvusi visu, kas sekmē ražošanu:
- privātīpašumu,
- konkurenci,
- brīvu uzņēmējdarbību,
- tirgus attiecības.
Valsts piedalās saimnieciskās dzīves sfērā, lai novērstu brīvā tirgus ekonomikas trūkumus - krīzes, nabadzību, sociālo neaizsargātību.
Valdība ar likumu nosaka nodokļus ražotājiem, kavē monopolu rašanos, sargā patērētāju intereses, veicina konkurenci, rūpējas par vides aizsardzību, izglītību, kultūru un iedzīvotāju sociālo aizsardzību.
Valdība ar likumu nosaka nodokļus ražotājiem, kavē monopolu rašanos, sargā patērētāju intereses, veicina konkurenci, rūpējas par vides aizsardzību, izglītību, kultūru un iedzīvotāju sociālo aizsardzību.
Jaukto ekonomiku raksturo:
-
Privātīpašums, cenu sistēma, konkurence, brīvība, personiskā ieinteresētība (iezīmes no Brīvās tirgus ekonomikas);
-
Valsts izstrādā ekonomisko likumdošanu, veicina konkurenci, taisnīgāk pārdala ienākumus, stabilizē ekonomiku.