Putnus, kuri noteiktā apvidū uzturas visu gadu, sauc par nometniekiem, bet putnus, kuri ligzdo un ziemo dažādos apvidos - par gājputniem.
Žagatas, kraukļi, meža pūces noteiktā apvidū uzturas visu gadu. Klejotāji, piemēram, svilpji jeb sarkankrūtīši, meklējot barību, veic plašus pārlidojumus, bet tiem nav migrācijas ceļu.
Gājputni pārvietojas pa noteiktiem migrācijas ceļiem.
Parādību, kad putni regulāri ceļo starp ligzdošanas un ziemošanas vietām, sauc par migrāciju.
Gājputni, kuri ligzdo Latvijā, ziemo Eiropas dienvidos vai Āfrikā. Piemēram, baltie stārķi ziemo Āfrikā.
Pēc dzīves vides putnus iedala vairākās grupās.
1. Meža putniem ir īsi spārni un gara aste, lai veikli manevrētu starp kokiem. Vairums šo putnu pārtiek no kukaiņiem un to kāpuriem.
Mežirbei, tāpat kā citiem vistveidīgajiem putniem - medņiem, rubeņiem ir spēcīgi kāju pirksti zemes kašņāšanai un spēcīgi knābji sēklu un augu dzinumu ēšanai.
Dzeguze iznīcina spalvainos kukaiņu kāpurus.
Cekulzīlītei ir kājas ar tverošiem pirkstiem un asiem nagiem, kas atvieglo noturēšanos koku zaros.
2. Putniem, kas daudz laika pavada gaisā, ir spēcīgi, šauri spārni un īsas kājas. Par stūri noder šķeltā aste. Knābis īss, bet mute plata, lai lidojumā noķertu kukaiņus.
Svīres virtuozi lido, bet uz zemes ir gandrīz bezpalīdzīgas ļoti īso kāju dēļ.
Bezdelīga baro tikko izlidojušos mazuļus.
3. Purva un piekrastes putniem ir garas kājas, gari kakli un knābji, lai bradājot iegūtu kukaiņus, gliemjus, vēzīšus, zivis.
Lielais baltais gārnis Latvijā kļuvis par bieži sastopamu putnu pēdējo 5 gadu laikā, jo klimats ir kļuvis siltāks.
Purva tilbīte
Putni pamazām iekaro arī pilsētas - ir nofilmētas meža pīles, kuras ligzdo pilsētas kanālos un uz daudzstāvu māju balkoniem un plēsīgie putni, kuri ligzdošanai izmanto augstceltņu jumtus. Video: Pīles šķērso ielu