Pasaulē ir zināmas vairāki tūkstoši paparžu sugu. Latvijā ir sastopamas aptuveni 30 paparžu sugu, 10 no tām ir aizsargājamas.
 | Parastā ērgļpaparde ir bieži sastopama, aug sausos priežu mežos, izcirtumos, ceļmalās. |
 | Parastā strauspaparde bieži tiek audzēta dārzos kā krāšņumaugs, jo tai ir garas, rozetē sakārtotas lapas. |
 | Parastā sievpaparde ir līdzīga strauspapardei, bet ir trauslākām lapām. |
 | Parastā vīrpaparde ir indīgs augs, kuru lieto tautas medicīnā. No tās sakneņa tiek gatavoti prettārpu līdzekļi. |
 | Plūksnu sīkpaparde ir reti sastopams, aizsargājams augs. Aug Daugavas un Lielupes krastos dolomīta spraugās, uz veciem mūra žogiem. Lapas saglabājas arī ziemā. |
 | Mūru sīkpaparde ir aizsargājams augs, kura lapas saglabājas arī ziemā. |
Zemes attīstības posmu, kad papardes bija vieni no vadošajiem augiem, mēdz saukt par akmeņogļu laikmetu. Tajā laikā klimats bija silts un mitrs, kokveida paparžu garums sasniedza pat 45 metrus. Miljoniem gadu laikā, augu atliekām uzkrājoties un sablīvējoties, izveidojās akmeņogles. Uz akmeņogļu gabaliem var atrast seno paparžu nospiedumus.
Kokveida papardes mūsdienās ir saglabājušās nedaudzās vietās, piem., Jaunzēlandē.
Paparžu lapas, satrūdot kopā ar koku lapām, ir labs augsnes mēslojums. Paparžu saknes palīdz saturēt augsni un aizkavē augsnes izskalošanos.