Latvijā zinātnieki ir aprakstījuši apmēram 500 sūnu sugu, vairāk nekā 200 no tām ir ierakstītas aizsargājamo augu sarakstā.
Aplūkosim dažas bieži sastopamas sūnu sugas.
Dzegužlini jeb lāču sūnas pieder pie lapu sūnām. To lapās (1), tāpat kā citiem augiem, notiek fotosintēze - veidojas barības vielas. Mitrā laikā lapas izplešas, lai uzņemtu mitrumu no gaisa, bet sausā laikā lapas ieritinās un piekļaujas stumbram, lai samazinātu ūdens iztvaikošanu.
Uz sievišķajiem augiem veidojas sievišķās dzimumšūnas, bet uz vīrišķajiem - vīrišķās. Mitrā laikā ar ūdens starpniecību pretējo dzimumu dzimumšūnas sastopas un saplūst. Uz sievišķā auga (3) no apaugļotās dzimumšūnas veidojas bezdzimumpaaudze (2) - tievs kātiņš ar sporu vācelīti (4). No sporu vācelītes izsējas sporas, kuras mitrā augsnē dīgst.
Parastā maršancija pieder pie aknu sūnām. Tai ir dažus cm garš un dažus cm plats laponis. Stumbra un lapu maršancijām nav. Sakņu funkcijas pilda rizoīdi. Uz lapoņa atrodas apaļi veidojumi (A), kuros attīstās vīrišķās dzimumšūnas un ziediņam līdzīgi izaugumi, kuros veidojas sievišķās dzimumšūnas (B).
Sfagni ir lapu sūnas ar sazarotu stumbru (2). Uz zariem atrodas zvīņveida lapas (3). Sfagniem nav rizoīdu. Lapās ir divu veidu šūnas - ar hlorofilu, kurās notiek fotosintēze (4) un nedzīvas šūnas, kuras spēj ļoti ātri uzsūkt ūdeni un to ilgstoši saglabāt (5). Arī sfagni vairojas ar sporām. Tās nobriest sporu vācelītēs (1).
Sūnas spēj vairoties arī veģetatīvi - ar stumbra gabaliņiem.
Stumbra apakšdaļa pamazām atmirst.