Vielmaiņas procesi notiek katrā dzīvnieka šūnā un katra šūna izvada vielmaiņas galaproduktus. Lai organisms varētu normāli funkcionēt, vielmaiņas galaproduktus, dažādas toksiskās vielas, lieko ūdeni, medikamentus ir nepieciešams izvadīt no organisma.
Primitīvākie dzīvnieki - sūkļi un zarndobumaiņi kaitīgās vielas izvada tieši - no šūnām apkārtējā vidē difūzijas ceļā.
Saldūdenī mītošiem vienšūņiem, piemēram, tupelītei, ir speciāli organoīdi – pulsējošās vakuolas, kas izvada lieko ūdeni un tajā esošos vielmaiņas galaproduktus, piemēram, amonjaku.
Pārējo dzīvnieku šūnām nav tieša kontakta ar apkārtējo vidi un izvadīšanas funkciju veic izvadorgānu sistēma. Vielmaiņas galaprodukti no šūnām nonāk šūnstarpu šķidrumā. Pēc tam šīs vielas nonāk hemolimfā vai asinīs, bet no tām - izvadorgānos. Izvadorgānu sistēmai ir nozīmīga loma iekšējās vides nemainības uzturēšanā un organismu šķidruma līdzsvara regulēšanā.
Organisma iekšējās vides nemainību sauc par homeostāzi.
Viena no nozīmīgākajām izvadorgānu funkcijām ir slāpekļa atkritumproduktu izvadīšana. Lai organisms varētu izmantot ar uzturu uzņemtās aminoskābes kā enerģijas avotu, no tām ir jāatdala aminogrupa - , jo tā neietilpst rezervē uzkrājamo vielu sastāvā. Atkarībā no dzīvnieka sugas, šīs aminogrupas tiek pārvērstas par amonjaku, urīnvielu vai urīnskābi un izvadītas no organisma. Ūdensdzīvnieki izvada amonjaku kopā ar lielu daudzumu ūdens. Sauszemes bezmugurkaulnieki, putni un rāpuļi izvada urīnskābi. Abinieki un zīdītāji izvada urīnvielu. Visvienkāršākā izvadsistēma ir plakantārpiem.
Plakantārpa planārijas izvadsistēma sastāv no diviem sazarotiem izvadkanāliem, kuru izvadporas atrodas uz ķermeņa virsmas.
Posmtārpiem, piemēram, sliekai, katrā ķermeņa posmā ir tievi kanāliņi (metanefrīdiji). Tie sākas ar piltuvveidīgu veidojumu un noslēdzas ar izvadporu uz ķermeņa virsmas. Šķidrums no ķermeņa dobuma ieplūst izvadkanālos. Daži sāļi un citas organismam nepieciešamas vielas no kanāla sieniņas tiek uzsūktas atpakaļ, bet kaitīgie vielmaiņas galaprodukti - izvadīti no organisma.
Vēžiem izvadorgāni ir zaļie dziedzeri. Tie atrodas galvā pie antenu pamata. Vielmaiņas galaprodukti no asinīm iekļūst dziedzera rezervuārā un pa izvadkanālu tiek izvadīti no organisma.
Kukaiņu un zirnekļu izvadorgāni ir Malpīgija vadi. Vielmaiņas galaprodukti no hemolimfas nokļūst Malpīgija vados, kur veidojas urīnskābes kristāli. Muskuļu kontrakcijas nodrošina kristālu pārvietošanos pa Malpīgija vadiem zarnu trakta virzienā. Malpīgija vadu saturs sajaucas ar ekskrementiem. Ūdens uzsūcas atpakaļ, bet vielmaiņas galaprodukti - izvadīti no organisma pa anālo atveri kopā ar gremošanas atkritumvielām.
Posmkājiem atkritumvielas uzkrājas arī hitīna apvalkā, kuru dzīvnieki ik pa laikam nomet.
Daudziem bezmugurkaulniekiem, piemēram, gliemjiem, izvadorgāni ir vienkāršas nieres.
Mugurkaulniekiem galvenais izvadorgāns ir nieres. Apaļmutniekiem, zivīm un abiniekiem tās ir lentveida. Rāpuļiem un putniem nieres sastāv no vairākām savstarpēji saistītām daivām.
Zīdītāju nierēm ir pupas forma. Nieres izfiltrē un atdala no asinīm kaitīgos vielmaiņas galaproduktus, veidojot urīnu. No katras nieres atiet urīnvads, pa kuru urīns nonāk urīnpūslī vai kloākā.
Daudzām zivīm urīns tiek izvadīts tieši no urīnvadiem. Abiniekiem un rāpuļiem urīns sākumā ieplūst kloākā un tikai tad tiek izvadīts ārā. Putniem, izņemot strausus, urīnpūšļa nav. Zīdītājiem urīns no urīnpūšļa tiek izvadīts pa urīnizvadkanālu. Visiem mugurkaulniekiem izvadorgānu sistēma izdala augstākas vai zemākas koncentrācijas urīnu.