Starp organismu un apkārtējo vidi nepārtraukti notiek vielu maiņa. Tā ir vielu uzņemšana, izmantošana un atkritumvielu izvadīšana. Barošanās nodrošina enerģētisko vielmaiņu, jo visā organismā patērētā enerģija rodas, oksidējoties daļai uzņemto uzturvielu. Enerģija uzkrājas ATP saišu veidā. Šo enerģiju organisms var pakāpeniski izmantot dzīvības procesiem. Atkarībā no organisma vecuma un aktivitātes daļu no enerģijas izmanto plastiskajai vielmaiņai - augšanai un organisma atjaunošanai.
Ja uzņemtās uzturvielas netiek izmantotas organisma dzīvības procesos, tās tiek uzkrātas kā rezerves barības vielas. Augi uzkrāj vielu rezerves ogļhidrātu, retāk - tauku vai olbaltumvielu veidā.
Vislielākie augu rezerves vielu krājumi ir sēklās un augļos, sakneņos, bumbuļos. Pārtikas eļļu visbiežāk iegūst no sēklām.
Dzīvnieki uzkrāj vielu rezerves tauku veidā, piemēram, zemādas tauku slānī. Ja regulāri uzņem vairāk uzturvielu kā organismam vajadzīgs, rodas aptaukošanās, kura nelabvēlīgi ietekmē organisma funkcijas.
Ar barību dzīvnieki un cilvēks uzņem: olbaltumvielas, ogļhidrātus, taukus, ūdeni, minerālvielas un vitamīnus.
Olbaltumvielas
Olbaltumvielas ir nepieciešamas organisma augšanai un attīstībai. Tās ir visu audu galvenā sastāvdaļa un organismā veic daudzas funkcijas. Cilvēka organisms lielāko daļu olbaltumvielu sintēzei Ogļhidrāti
Enerģiju cilvēka organisms iegūst galvenokārt no ogļhidrātiem, kurus uzņem ar augu valsts produktiem. Ar uzturu uzņemtie ogļhidrāti tiek sašķelti līdz glikozei. Pēc uzsūkšanās asinīs glikoze vai nu tūlīt iekļaujas vielmaiņas procesos, vai arī no tās muskuļaudos un aknu šūnās veidojas glikogēns. Glikogēnā pārvēršas apmēram 35% no visas uzņemtās glikozes. Tā kā glikogēna molekula sastāv no daudziem glikozes atlikumiem, no tā īsā laikā ir iespējams atšķelt vajadzīgo glikozes daudzumu. tas ir svarīgi, kad organismam steidzīgi vajag enerģiju, piemēram, garīgās un fiziskās slodzes laikā. Atšķeltās glikozes molekulas nonāk asinīs, pēc tam - organisma šūnās, kur glikozi izmanto kā enerģijas avotu. Glikogēns ir pirmā barības rezerve, ko mugurkaulnieki iztērē badošanās laikā, tad tiek patērēti tauki un, visbeidzot - olbaltumvielas.
Tauki
Tauki organismā veic daudzas funkcijas: aizsargfunkciju, termoregulācijas, siltumizolācijas funkciju, tie ir nepieciešami bioloģiski aktīvu vielu sintēzei. Tomēr galvenā tauku funkcija ir rezerves barības vielu uzkrāšana.
Viens grams tauku satur divreiz vairāk enerģijas nekā ogļhidrāti un olbaltumvielas.
Vitamīni
Vitamīnu sastopamība pārtikas produktos
Dzīvības procesos svarīga loma ir vitamīniem. Vairums vitamīnu ir nepieciešami enzīmu sintēzei, piemēram, K vitamīns ietilpst enzīmu sastāvā, kuri veicina asins sarecēšanu, bet C vitamīns ir vajadzīgs kolagēna sintēzei (kolagēns nodrošina saistaudu elastību). Sīkāk par konkrētu vitamīnu funkcijām - http://www.pareizs-uzturs.com/public/vitamini.php
Vitamīnus iedala:
- ūdenī šķīstošos, piemēram, C, P un visi B grupas vitamīni, kuri organismā uzkrājas nelielā daudzumā un ir vajadzīgi normālai imūnsistēmas darbībai. C vitamīna, kurš ir sastopams augļos un dārzeņos, trūkums uzturā rada locītavu sāpes, cingu, sirdsdarbības traucējumus.
- taukos šķīstošos vitamīnos - A, D, E, K, kuri uzkrājas taukaudos un organismā saglabājas ilgāku laiku. Tie nodrošina membrānu funkcionēšanu, kaulu un zobu veselību, u.t.t.
Minerālvielas
Lai nodrošinātu normālu organisma funkcionēšanu, ar uzturu ir jāuzņem arī minerālvielas. Kalcijs, kālijs, nātrijs, hlors, magnijs katru dienu ir jāuzņem apmēram 100 mg. Kalcijs nepieciešams kaulu un zobu stiprināšanai, muskuļu kontrakciju nodrošināšanai un nervu impulsu pārvadīšanai. Arī fosfors nepieciešams skeleta veselībai. Sīkāk par organismam nepieciešamajām minerālvielām:
- http://www.pareizs-uzturs.com/public/mineralvielas.php
- http://www.irlaiks.lv/health/diet/vitamins/article.php?id=26293
Pareiza uztura pamatprincipi ir: uztura dažādība, uztura sastāvdaļu sabalansētība un mērenība. Sabalansēts uzturs satur olbaltumvielas, taukus un ogļhidrātus, kuru daudzumam ir jābūt norādītam uz produktu iesaiņojuma. Diennaktī patērētais enerģijas daudzums ir atkarīgs no cilvēka vecuma un dzimuma, no nodarbošanās veida un vielmaiņas īpatnībām, no apkārtējās vides temperatūras un citiem apstākļiem.