Teorija

heart02ar.GIF
 
Četrkameru sirdī starp priekškambariem un kambariem atrodas viru vārstuļi, kas nodrošina asins plūsmu no priekškambariem uz kambariem un noslēdz ceļu atpakaļ. Vietās, kur no sirds kambariem iziet artērijas, atrodas pusmēness vārstuļi, kuri sirds miera fāzes jeb pauzes laikā neļauj asinīm plūst atpakaļ kambaros.
 
Impulss, kas izraisa sirds muskuļa saraušanos, rodas pašā sirdī īpašās šūnās, kuras sauc par sirds ritma noteicējšūnām. Tās ir sakopotas mezglā (sinusarteriālais mezgls), kurā atrodas labā priekškambara sienā. No šī mezgla atiet šķiedras, kas pārvada uzbudinājumu pa visu sirdi. Sirds darbojas automātiski - neatkarīgi no nervu sistēmas darbības, bet tās ietekmē sirdsdarbība var paātrināties vai palēnināties.
 
Sirdsdarbību ietekmē veģetatīvā un endokrīnā nervu sistēma. Simpātiskā nervu sistēma sirdsdarbību paātrina, bet parasimpātiskā - palēnina. Arī endokrīnās sistēmas izdalītie hormoni ietekmē sirdsdarbības ritmu, piemēram, virsnieru hormons adrenalīns paātrina sirdsdarbību. Pieaugušam cilvēkam normāls sirdsdarbības ritms ir 60 - 80 reizes minūtē.
Sirdsdarbības cikls ir ritmiska priekškambaru un kambaru saraušanās.
Tam ir vairākas fāzes:
  • priekškambaru saraušanās jeb priekškambaru sistole
  • kambaru saraušanās jeb kambaru sistole
  • pauze jeb diastole
Sirdsdarbības cikla laikā vispirms vienlaicīgi saraujas abi priekškambari, tad - abi kambari.
 
Video par sirdsdarbības ciklu: http://youtu.be/rguztY8aqpk un http://youtu.be/8LCPqYsBamU
 
Sirdsdarbības ritms visiem dzīvniekiem nav vienāds. Aukstasiņu dzīvniekiem sirds pukst lēnāk nekā siltasiņu dzīvniekiem. Jo mazāks dzīvnieks, jo ātrāk pukst tā sirds. Arī embrijiem un dzīvnieku mazuļiem sirds pukst straujāk nekā pieaugušiem dzīvniekiem. Sirdsdarbības cikls mainās atkarībā no slodzes, emocionālā sasprindzinājuma.
 
Asiņu plūsmu asinsvados nodrošina sirds kambaru radītais asinsspiediens. Artērijās asinsspiediens ir lielāks, bet, plūstot pa asinsvadiem, tas pamazām samazinās, minimumu sasniedzot vēnās. Cilvēkam normāls asinsspiediens lielā asinsrites loka artērijās ir 120/70 mm Hg.Visaugstākais tas ir kambaru saraušanās laikā (sistoliskais asinsspiediens), bet viszemākais - pauzes laikā (diastoliskais asinsspiediens). Mazajā asinsrites lokā spiediens ir ievērojami mazāks un nesvārstās - apmēram 15 mm Hg. Asinsspiedienu ietekmē nervu un endokrīnā sistēma, mainot artēriju muskuļu spraigumu. Sašaurinoties artēriju diametram, asinsspiediens pieaug, bet paplašinoties - samazinās. piemēram, fiziskās slodzes laikā asinsspiediens pieaug. Asinsspiediena kritiskā robeža ir aptuveni 200/169 mm Hg.
 
Vairāk nekā 20% cilvēku ir regulāri paaugstināts asinsspiediens - hipertensija. Šiem cilvēkiem asinsspiediens ir augstāks par 140/90 mm Hg. Paaugstinātu asinsspiedienu cilvēks var izjust kā galvassāpes, reiboni, nervozitāti.
 
effects-of-hypertension5.JPG
Neārstēta hipertensija var izraisīt virkni saslimšanu.
 
Arī pazemināts asinsspiediens jeb hipotensija nelabvēlīgi ietekmē veselību. Hipotensijas gadījumā asinsspiediens ir zemāks par 105/65 mm Hg. Cilvēks ar pazeminātu asinsspiedienu izjūt reiboni, nespēku.
 
Asinsspiediena svārstības lielajā asinsrites lokā atspoguļojas kā pulss, kuru var sataustīt lielākajās artērijās. Pulss atbilst sirdsdarbības ritmam. Miera stāvoklī sirds saraujas aptuveni 70 reizes minūtē un katras saraušanās laikā aortā tiek izgrūsts apmēram 80 ml asiņu. katru minūti sirds pārsūknē 5 - 6 l asiņu. Pieaugot slodzei, pieaug arī pārsūknēto asiņu tilpums - tas var sasniegt 30 - 35 l minūtē.
 
Tā kā asinis atrodas nepārtrauktā kustībā, tās organismā veic svarīgas funkcijas:
  • Nodrošina gāzu maiņu audos. Asinis pienes visiem orgāniem, to skaitā arī sirds muskulim, skābekli un uzņem no audiem elpošanas procesā radušos oglekļa dioksīdu.
  • Transportē barības vielas. Asinis pārnēsā gremošanas traktā uzsūktās barības vielas. Ja asinīs izsīkst transportējamās barības vielas, tās tiek ņemtas no depo orgāniem. Piemēram, pazeminoties glikozes līmenim asinīs, glikoze tiek uzņemta no aknām, kur tā veidojas no glikogēna.
  • Transportē uz izvadorgāniem vielmaiņas galaproduktus. Šūnu vielmaiņas procesā rodas vielas, kas organismam ir toksiskas un ir jāizvada no organisma, piemēram, olbaltumvielu vielmaiņas galaprodukts ir amonjaks, kas pārvēršas amonija jonā, izdalās no šūnām un nonāk asinsritē. Aknās tas tiek pārvērsts par urīnvielu, kas ar asinīm nonāk nierēs un visbeidzot - urīnā.
  • Transportē bioloģiski aktīvas vielas. Iekšējie sekrēcijas dziedzeri izdala asinīs hormonus. Arī ievadītos medikamentus pārnēsā asinis.
  • Nodrošina organisma aizsardzību. Asinīs cirkulē pret dažādie slimību ierosinātājiem specifiskas antivielas. Asins plazmā un trombocītos ir vielas, kas nodrošina asins sarecēšanu.
  • Nodrošina organisma termoregulāciju. Muskuļu darba laikā, kā arī tajos orgānos, kur notiek intensīva vielu maiņa, piem. aknās un nierēs, asinis sasilst. Asinīm plūstot pa visu ķermeni. temperatūra dažādās ķermeņa daļās izlīdzinās. Lielāko daļu siltuma asinis atdod apkārtējai videi caur ādu.
Atsauce:
Bioloģija vidusskolai/Ērika Nagle. - Lielvārds, 2008.- 392 lpp.:il. - izmantotā literatūra :96. - 97. lpp.
Bioloģija vidusskolai 4. daļa/Līga Sausiņa - Rīga:Zvaigzne ABC, 2010.- 208 lpp.:il. - izmantotā literatūra :119. - 120.lpp.