Jēdzienu suga 1693. gadā ieviesa angļu botāniķis Džons Rejs.
Par sugu uzskata indivīdu kopumu, kuriem piemīt līdzīgas iedzimtas morfoloģiskās, fizioloģiskās un bioķīmiskās īpatnības, kuri brīvi krustojas un dod auglīgus pēcnācējus, ir pielāgojušies noteiktiem dzīves apstākļiem un aizņem dabā noteiktu apgabalu — areālu.
Sugas cita no citas atšķiras ar daudzām pazīmēm, kuras sauc par sugas kritērijiem. Izšķir šādus sugas kritērijus:
1. Morfoloģiskā kritērija pamatā ir vienas sugas īpatņu ārējās un iekšējās uzbūves līdzība.
1. Morfoloģiskā kritērija pamatā ir vienas sugas īpatņu ārējās un iekšējās uzbūves līdzība.
Tomēr īpatņi sugas robežās dažreiz ir tik mainīgi, ka sugu ne vienmēr var noteikt pēc morfoloģiskā kritērija vien. Ir arī morfoloģiski līdzīgas sugas, taču to īpatņi savā starpā nekrustojas. Tās ir dvīņsugas, kuras pētnieki atklāj visās sistemātiskajās grupās. Piemēram, melnajai žurkai ir divas dvīņsugas ar 38 un 42 hromosomām.
2. Ģenētiskais kritērijs ir katrai sugai raksturīgais hromosomu komplekts ar stingri noteiktu hromosomu skaitu, lielumu un formu. Tā ir sugas galvenā pazīme. Dažādu sugu īpatņiem ir dažādi hromosomu komplekti, tāpēc tie nevar savā starpā krustoties un dabiskos apstākļos ir cits no cita izolēti.
3. Fizioloģiskā kritērija pamatā ir līdzība vienas sugas īpatņu dzīvības procesos, galvenokārt vairošanās procesā. Dažādu sugu pārstāvji nekad nekrustojas vai arī to pēcnācēji ir neauglīgi. Sugu nekrustošanās izskaidrojama ar dažādo dzimumaparāta uzbūvi, vairošanās laiku u.c., taču dabā ir sugas, kuras krustojas un dod auglīgus pēcnācējus (dažas kanārijputniņu, žubīšu, vītolu, papeļu sugas). Tātad īpatņu piederību pie sugas nevar noteikt tikai pēc fizioloģiskā kritērija vien.
4. Ģeogrāfiskais kritērijs ir noteikts areāls, kuru suga dabā aizņem. Tas var būt lielāks vai mazāks, un nereti tam par iemeslu ir cilvēka darbība (daudzas nezāļu, kaitīgo kukaiņu sugas). Arī ģeogrāfiskais kritērijs nevar būt noteicošais.
3. Fizioloģiskā kritērija pamatā ir līdzība vienas sugas īpatņu dzīvības procesos, galvenokārt vairošanās procesā. Dažādu sugu pārstāvji nekad nekrustojas vai arī to pēcnācēji ir neauglīgi. Sugu nekrustošanās izskaidrojama ar dažādo dzimumaparāta uzbūvi, vairošanās laiku u.c., taču dabā ir sugas, kuras krustojas un dod auglīgus pēcnācējus (dažas kanārijputniņu, žubīšu, vītolu, papeļu sugas). Tātad īpatņu piederību pie sugas nevar noteikt tikai pēc fizioloģiskā kritērija vien.
4. Ģeogrāfiskais kritērijs ir noteikts areāls, kuru suga dabā aizņem. Tas var būt lielāks vai mazāks, un nereti tam par iemeslu ir cilvēka darbība (daudzas nezāļu, kaitīgo kukaiņu sugas). Arī ģeogrāfiskais kritērijs nevar būt noteicošais.
Usūrijas tīģera areāls - nelielā sarkani iekrāsotā teritorija austrumos.
5. Ekoloģiskā kritērija pamatā ir ārējas vides faktoru kopums, kurā suga eksistē. Piemēram, kodīgā gundega izplatīta pļavās un tīrumos; mitrākās vietās aug ložņu gundega; upju un dīķu krastos, purvainās vietās sastop rāvas gundegu.
Kodīgās gundegas stumbrs ir stāvs.
Ložņu gundegas stumbrs ir pacils.
6. Bioķīmiskais kritērijs ir sugu atšķirības ķīmiskā sastāva ziņā; galvenokārt tas attiecas uz olbaltumvielām. Šīs atšķirības liecina par sugu olbaltumvielu un nukleīnskābju specifiku. Taču, tāpat kā visi citi sugas kritēriji, arī bioķīmiskais kritērijs nav noteicošais.
Lai noteiktu piederību pie sugas, nevar izmantot tikai kādu vienu kritēriju; tikai visu kritēriju kopums, cits citu apstiprinot, pareizi raksturo sugu.