Latvijas armija
Pēc kara Latvijas nacionālajā armijā bija aptuveni 76 000 karavīru. Miera laikā armija samazinājās līdz 20 000. Nemainīgo armijas pamatsastāvu veidoja virsnieki un instruktori. Pārējo sastāvu komplektēja no obligātā dienesta jauniešiem, kuriem pēc 20 gadu sasniegšanas bija jādienē 18 (vēlāk 12 mēneši) obligātajā dienestā. Rezervē karavīri atradās līdz 50 gadu vecumam.
Armijā bija 4 kājnieku divīzijas – Kurzemes, Vidzemes, Latgales un Zemgales divīzija.
Katrā divīzijā bija 3 kājnieku un viens artilērijas pulks. Bija arī tehniskā divīzija ar tanku, aviācijas un sapieru pulkiem un elektrotehnisko divizionu.
Kā atsevišķa daļa darbojās smagās artilērijas, krasta apsardzes artilērijas, zenītartilērijas, bruņuvilcienu un jātnieku pulki.
Zemūdene "Ronis"
Latvijas bruņotajiem spēkiem bija arī neliela kara flote:
- karakuģis „Virsaitis”;
- mīnu kuģi „Viesturs” un „Imanta”;
- Francijā būvētas zemūdenes „Ronis” un „Spīdola”.
Flotei bija arī aviācijas vienība izlūkošanai un nelieli palīgkuģi.
Bruņojumu pirka galvenokārt ārzemēs. Sākumā armijas bruņojums bija dažāds un novecojis. Pakāpeniski to nomainīja ar viena veida modernu bruņojumu. Tika iepirktas angļu šautenes un Vikersa ložmetēji. Kājnieku bruņojums un tanketes nāca no Lielbritānijas, kuģus iegādājās Francijā, bet artilēriju un lidmašīnas - Lielbritānijā, Itālijā, Čehoslovākijā, Vācijā un Zviedrijā. Kājnieku ieroču munīcijas ražošana notika Latvijā.
Zemūdene "Spīdola"
30. gados valdība starptautiskās spriedzes saasināšanās apstākļos pārāk maz valsts budžeta līdzekļu atvēlēja armijas vajadzībām. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka Ulmanim armija nebija sirdslieta, bet daļēji ar smagā bruņojuma dārdzību. Latvijas armijā tieši smagais bruņojums bija „vājākā vieta”. Tas bija novecojis, bet jaunu tehniku iepirka maz.
Bruņojumu pirka galvenokārt ārzemēs. Sākumā armijas bruņojums bija dažāds un novecojis. Pakāpeniski to nomainīja ar viena veida modernu bruņojumu. Tika iepirktas angļu šautenes un Vikersa ložmetēji. Kājnieku bruņojums un tanketes nāca no Lielbritānijas, kuģus iegādājās Francijā, bet artilēriju un lidmašīnas - Lielbritānijā, Itālijā, Čehoslovākijā, Vācijā un Zviedrijā. Kājnieku ieroču munīcijas ražošana notika Latvijā.
Zemūdene "Spīdola"
30. gados valdība starptautiskās spriedzes saasināšanās apstākļos pārāk maz valsts budžeta līdzekļu atvēlēja armijas vajadzībām. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka Ulmanim armija nebija sirdslieta, bet daļēji ar smagā bruņojuma dārdzību. Latvijas armijā tieši smagais bruņojums bija „vājākā vieta”. Tas bija novecojis, bet jaunu tehniku iepirka maz.
Svarīgi!
Miera laikā armiju vadīja Latvijas armijas komandieris, kurš bija pakļauts kara ministram. Kara ministrs pārzināja armijas apgādes un personālsastāva lietas un bija civilpersona. Diktatūras laikā šo amatu ilgstoši ieņēma J. Balodis, bijušais Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieks.
Aizsargi
Svarīgi!
Daudz lielāku nozīmi nekā armijai K. Ulmanis piešķīra aizsargu organizācijai, kura bija dibināta 1919.g. Brīvības cīņu laikā. Tās nodaļas atradās katrā lauku pagastā un bija apvienotas pulkos pēc teritoriālā principa.
Aizsargs uz motocikla
Katrā apriņķī bija viens pulks (pavisam 19).
Sākumā aizsargu organizācija tika veidota, lai nodrošinātu kārtību un drošību kara apstākļos. Vēlāk tā kļuva par brīvprātīgu militarizētu sabiedrisku organizāciju. Aizsargi bija pakļauti iekšlietu ministram. Sākumā Saeimā norisinājās diskusijas par visu bruņoto spēku pakļaušanu Kara ministrijai, lai valstī neizveidotos 2 armijas, bet risinājums netika atrasts. Vislielākie nopelni aizsargu organizācijas izveidošanā ir Miķelim Valteram. Vēlāk aizsargi tika pakļauti sabiedrisko lietu ministram A. Bērziņam. 1930. – 1940.g. aizsargus komandēja pulkvedis
Kārlis Prauls.Aizsargu organizācija organizēja sporta spēles un kultūras dzīvi laukos. Organizācijas uzturēšana neizmaksāja dārgi. Aizsargu bruņojums bija līdzīgs Latvijas armijas bruņojumam. Organizācijai bija arī savas aviācijas, jātnieku, motorizētās un krasta apsardzes vienības. Aizsargu organizācija tika izmantota kā policijas palīgs. 1940.g. aizsargu organizācijā bija 68 000 biedru, no tiem 23 000 – aizsardzes un jaunsargi.
Aizsargu sastāvs 1939. gadā
