1. Grieķijas civilizācijas aizsākumi.

Mikēnu un Mīnojas civilizācijas.

Senā Grieķija. 

Grieķijas dabu raksturo jūras, salas un kalni. Kalniem bija izolējoša nozīme. Tikai 20 % teritorijas aizņēma līdzenumi (lielākie – Tesālijā, Boiotijā, Lakonijā) un ielejas. Augsne bija neauglīga un grūti apstrādājama, tādēļ attīstīta zemkopība bija tikai dažviet. Nelabvēlīgā klimata dēļ 8. gs. p.m.ē. labība daudzviet tika ievesta. Saule un klimats bija labvēlīgi olīvu audzēšanai un vīnkopībai.

Egejas jūras krasti ir izroboti ar daudziem līčiem, kur tika ierīkotas ostas. Jūrā bija daudz salu. Par galveno ienākumu un iztikas avotu grieķiem kļuva jūra. Ģeogrāfiskā stāvokļa ziņā Grieķija ir pavērsta pret austrumiem. Tas veicināja sakarus, cilvēku pārvietošanos, kā arī zināšanu un preču apmaiņu ar Austrumu senajām kultūrām.

Grieķijas kalnainās zemes bija bagātas ar varu, dzelzi, marmoru, mālu, sudrabu un zeltu.

3./2. gt. p.m.ē. krētiešiem bija attēlu rakstība, kas vēlāk pārveidojās par zilbju rakstību jeb lineāro rakstu A (tā to nodēvēja zinātnieki; šis raksts vēl nav atšifrēts).

16. – 15. gs. p.m.ē. ahaji radīja rakstību, ko zinātnieki nodēvēja par lineāro rakstu B. To 1952. g. atšifrēja angļu zinātnieks Džons Čedviks. Raksta 88 zīmes apzīmē gan zilbes, gan skaņas, gan veselus vārdus. Šī rakstība izzuda pēc doriešu ienākšanas, kad bija laikmets bez rakstības.

 

Arturs Evanss

Senā Grieķija.

 

Šajā laikā notika ahaju civilizācijas bojāeja. Pilis un to nocietinājumi vai nu tika sagrauti vai sabruka, jo primitīvos apstākļos dzīvojošie ienācēji – dorieši vai nu tajās neapmetās, vai nespēja saglabāt to spožumu.

Ahaju tirdzniecības sakari tika sagrauti, flote gāja bojā. 11. – 9. gs. p.m.ē. daudzi iedzīvotāji izceļoja no kontinentālās Grieķijas uz Egejas jūras salām un Mazāzijas piekrasti. Šajā laikā gan politiskā, gan sociālā struktūra kļuva vienkāršāka.

Dorieši ienāca apvienoti cilšu savienībās ar karavadoni priekšgalā. Nelielo teritoriālo kopu politisko organizāciju veidoja dzimtu vadoņu padome, kas bija pakļauta vadonim jeb basilejam (grieķu val. basileus – valdnieks). Šādas politiski vāji organizētas teritoriālas kopas nebija gatavas lielām politiskām vai militārām aktivitātēm.

Šajā laikā grieķiem sākās dzelzs laikmets un veidojās aristokrātijas vara, kas kļuva par šķērsli monarhijai.
 

8. gs. p.m.ē. sākās jauns laikmets grieķu sabiedrībā – arhaiskais laikmets. Šis laikmets Grieķijā sakrita ar Tuvo Austrumu lielvalstu - Jaunasīrijas, Jaunbabilonijas, Mēdijas, Persijas pastāvēšanu. Grieķijā izveidojās specifiska pārvaldes forma – polisa. Grieķu pilsētas bija pilsoņu kopienas, kas ievēroja pašu pieņemtus likumus un tiesības.

 

Polisa bija neliela valsts ar pilsētu kā centru un nelielu novadu. Valstu nelielos apjomus noteica ģeogrāfiskais stāvoklis. Kalnu grēdas un līči kavēja iekšējos sakarus, kas kavēja lielāku valstu veidošanos. Grieķu kopības sajūta izpaudās kopīgā kultūrā un reliģijā.

Polisu apvienošanos kavēja arī grieķu brīvības un autonomijas ideāli. Viņi nevēlējās nokļūt svešā virskundzībā un vēlējās dzīvot saskaņā ar saviem izdotajiem likumiem.

Atēnas.

 

Sparta.

 

Par Spartas valsts iekārtas pamatlicēju tiek uzskatīts Likurgs.

Spartā vienlaikus bija divi valdnieki, kuri pildīja gan karavadoņa, gan priestera, gan tiesneša funkcijas. Sparta nebija monarhija, jo valdnieku vara bija ierobežota.

Nozīme bija dižciltīgo padomei, ko veidoja 28 tautas sapulcē uz mūžu ievēlēti vīri ne jaunāki par 60 gadiem, kā arī abi valdnieki. Vislielākā vara bija piecu eforu („uzraugu”) kolēģijas rokās, kuru ievēlēja katru gadu. Tieši viņi kontrolēja valdniekus un dižciltīgo padomi un varēja saukt pie atbildības jebkuru spartieti. Formāli augstākā vara piederēja tautas sapulcei. Tajā drīkstēja piedalīties 30 gadus sasnieguši spartieši.

Reāli, ja tautas sapulce nobalsoja pret tautas padomes sagatavoto jautājumu, tad viņiem bija tiesības balsojumu anulēt. Līdz ar to Spartā demokrātija netika realizēta, valsts iekārta bija oligarhija.

Spartas vienīgā kolonija bija Tarenta Dienviditālijā. Zemes problēmas Sparta atrisināja ar iekarojumiem. 8. gs. otrā pusē p.m.ē. iekaroja Mesēniju.

Vēlāk Sparta mainīja savu ārpolitiku un slēdza līgumus ar Peloponēsas pilsētām, izveidojot militāru savienību (6. gs. vidus p.m.ē.) – Peloponēsas savienību. Savienības galvenais pienākums bija militāra palīdzība. Peloponēsas savienība militārā un politiskā ziņā bija noteicēja Peloponēsas pussalā.

 

Otrs varas centrs – Atēnu polisa atradās Atikas pussalā. Atēnās tika likvidēts valdnieka institūts, un tās funkcijas pildīja dižciltīgas vēlēta amatpersonas – deviņi arhonti („vadītāji”). Tika lozēts, kuri pildīs karavadoņa, kuri priestera un kuri tiesneša pienākumus. 5. gs. otrā pusē p.m.ē. arhonti zaudēja lielāko daļu no varas. 6. gs. beigās p.m.ē. nozīmīga kļuva 10 stratēgu (Stratēgs – karaspēka pavēlnieks Senajā Grieķijā, kuram bija plašas politiskas pilnvaras) kolēģija. 

Viņu rokās atradās militārā vara, civilā izpildvara, kā arī ārlietas un finanses. Īpaši spējīgs stratēgs varēja pat kļūt par valsts vadītāju. Izcilais politiķis Perikls 15 gadus pēc kārtas tika ievēlēts par stratēģi.

 

 

Perikls (ap 495.  – 429. g. p.m.ē.) bija dižciltīgas izcelsmes Atēnu valsts vīrs. Perikla laikā Atēnu demokrātija piedzīvoja uzplaukumu. Peloponēsas kara laikā izcēlās sērga, iespējams mēris, ar kuru saslima un nomira gan Perikls, gan viņa dēls.

 

Lai novērstu tirānijas veidošanos, tauta sapulcēs tika apspriesta amatpersonu vara, vai kāda no personām nav kļuvusi pārāk ietekmīga. Ja balsošana bija pozitīva, tad bīstamo personu uz desmit gadiem izraidīja no polisas.

Līdzās Atēnu senajai aristokrātiskajai padomei areopagam (nosaukums radies no kara dievam Arejam veltītā pakalna, kurā notika padomes sēdes), tika izveidota arī 5000 vīru padome uz gadu. Tā sagatavoja lietas tautas sapulcei.

 

Atēnās pastāvēja arī zvērināto tiesa 6000 vīru sastāvā . Katras lietas komisijas sastāvu noteica lozējot. Tautas sapulcē varēja piedalīties ikviens, kas bija sasniedzis 20 gadus.

Atēnās bija ap 700 amatpersonu, 500 padomes locekļu, vairāki tūkstoši tiesnešu. Amatvīri tika ievēlēti tautas sapulcē uz gadu, bet, lai nodrošinātu pilnīgu vienlīdzību, ieviesa lozēšanu.

Atēnas tirdzniecisku un kuģniecisku interešu dēļ centās veidot labas attiecības ar polisām un kolonijām, kas atradās pie jūras ceļiem vai arī nodibināt pār tām savu kontroli.

 

6./5. gs. p.m.ē. beidzās grieķu polisu miera laikmets.

500. g. p.m.ē. Mazāzijas grieķi milētiešu vadībā sacēlās pret Persijas kundzību. Viņi lūdza palīgā arī Balkānu grieķus, atsaucās vienīgi Atēnas un Eretrija. Persijas valdnieks Dārijs I sacelšanos apspieda un 490. g. p.m.ē. devās uz Grieķiju. Šajā laikā grieķu polisas bija stipras, tomēr Grieķija bija saskaldīta sīkās konkurējošās valstiņās. Arī abas nozīmīgākās polisas – Atēnas un Sparta bija ar pretējām interesēm. Neskatoties uz to, abām polisām izdevās vienoties, un tās izveidoja plašu grieķu polisu militāru savienību cīņā pret Persiju.

Temistokls.

3. gs. vidū p.m.ē. Ziemeļgrieķijā izveidojās monarhija – Maķedonijas valsts. Maķedonieši piederēja pie grieķu ciltīm. Neskatoties uz to, ka viņi bija apguvuši grieķu izglītību, piedalījās olimpiskajās spēlēs un pieņēma viņu dzīvesveidu, grieķi tos joprojām uzskatīja par pusbarbariem.

 

359. g. p.m.ē. Maķedonijā par valdnieku kļuva Filips II. Viņš bija enerģisks un tālredzīgs politiķis, diplomāts, izcils karavadonis. Viņš atzina polisu grieķu kultūras pārākumu  un savam dēlam Aleksandram deva grieķisku izglītību.

Filips II modernizēja karaspēku un ieņēma zelta atradņu rajonus, un sāka kalt zelta monētas.

Šajā laikā grieķi nebija spējīgi aizstāvēties, jo tie nebija vienoti. Tiem trūka arī karaspēks, jo lielus karavīru zaudējumus radīja savstarpējie kari grieķu vidū.

Atēnu orators Dēmostens (384. – 322. g. p.m.ē.) aicināja grieķus apvienoties cīņā pret Filipu II, bet neveiksmīgi. Atēnās pastāvēja cilvēku grupas, kas uzskatīja ka Filips II atnesīs kārtību un mieru. 338. g. p.m.ē. kaujā pie Hēronejas grieķi tika sakauti un Grieķija atzina Filipu II par grieķu virspavēlnieku.

Tūlīt pēc tam tika pasludināts karš pret Persiju, jo vajadzēja atriebt pirms 150 gadiem Kserksa nopostītos tempļus, patiesais iemesls bija Maķedonijas ārpolitiskās intereses.