Fašisma izveidošanās Itālijā
Pirmo pasaules karu Itālija beidza uzvarētājvalstu pusē un kopā ar lielvalstīm piedalījās Parīzes Miera konferencē.
Pirmajā pasaules karā Itālija bija cietusi smagus zaudējumus:
- 655 tūkstoši kritušo;
- Izpostītas 5 ziemeļu provinces;
- Ārējais parāds bija pieaudzis no 15,5 līdz 49,9 miljardiem liru.
Neskatoties uz to, ka Parīzes miera konferencē Itālija ieguva Austroungārijas teritorijas – Triesti, Istriju, Trentīno un Dienvidtiroli, tā jutās kā zaudētāja uzvarētāju komandā.
Itālijā 20. gs. 20. gadi iezīmē krīzi, bezdarba pieaugumu un strādnieku kustību aktivizēšanos. Tautā pieauga neapmierinātība ar kārtību valstī. Aktivizējās gan labējie, gan kreisie politiskie spēki.
Sociālistiskā partija un fašistu partija
1919. gada parlamenta vēlēšanās otru lielāko balsu skaitu ieguva Sociālistiskā partija (visvairāk ieguva liberāļi).
1920. gada septembrī Sociālistiskās partijas vadībā valstī notika streiks. Strādnieki sagrāba fabrikas un rūpnīcas. Īpašnieki uzņēmumos netika ielaisti. Virs ieņemtajām ēkām plīvoja sarkanie karogi. Uzņēmumus sāka pārvaldīt strādnieku izveidotas fabriku un rūpnīcu padomes. Piemēram, no „Fiat” rūpnīcas izbrauca mašīnas ar piecstūrainām zvaigznēm, sirpi un āmuru uz kravas kastēm.
Bailes no sociālistiskās revolūcijas, īpašumu zaudēšanas un neapmierinātība ar valdību aktivizēja labējo politisko spēku darbību. Daudzi Itālijas iedzīvotāji, īpaši lielie zemes īpašnieki, uzņēmēji, tirgotāji, inteliģence, studenti, karavīri un kara veterāni, visas cerības saistīja ar Benito Musolīni un viņa 1919. g. dibināto „Cīņas savienību” (Itāļu val. fasci di combattimento. No vārda fascio – kopa, savienība veidojies nosaukums „fašisms”).
Vārds fascio itāliešu valodā nozīmē saišķis vai apvienība. Tā saturiskā izcelsme saistīta ar Seno Romu, kur fascijas - rīkšu saišķis ar vidū iespraustu cirvi simbolizēja vienotību un augstāko ierēdņu varu. Musolīni laikā Itālijā fascijas kļuva par valsts varas simbolu un bija attēlotas Itālijas karogā.
Fašisms bija labēja, autoritāra politiskā kustība, kas no 1922. līdz 1943. gadam bija valdošā Itālijā ar līderi Benito Musolīni.
B. Musolīni
Fašisma ideoloģija
Fašisma ideoloģiju raksturo:
- spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīciju;
- autoritārs vadonis;
- iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē;
- agresīva ārpolitika;
- militarizācija;
- radikāls nacionālisms;
- represijas pret politiskajiem pretiniekiem.
Fašisms sevi pretstatīja gan liberālajam kapitālismam, gan marksismam un komunismam.
Fašisti aicināja izveidot stipru valdību, kura:
- novērstu streikus;
- mazinātu strādnieku ietekmi;
- panāktu nācijas vienotību;
- atjaunotu Itālijas slavu un militāro varenību.
Fašistu popularitāte strauji auga. 1919. g. fašistu partijā bija 17 000 biedru, bet 1921. g. – 310 000. Fašisti pielietoja teroristiskas metodes, lai izrēķinātos ar pretiniekiem.
Valdības krīze un fašistu nākšana pie varas
Pirmā autoritārisma viļņa Eiropā galvenais virzītājspēks bija itāliešu fašisti, kuri 1922. g. oktobrī sarīkoja „gājienu uz Romu” un ieguva valsts varu. Musolīni pieprasīja, lai viņam ļauj sastādīt valdību, citādi viņš varu sagrābšot ar spēku. Valdošās aprindas vilcinājās. Fašistu vadītāji izstrādāja varas sagrābšanas plānu. Itālija tika sadalīta 12 zonās. Katrā no tām tika saformētas fašistu vienības, kas sagrābtu varu, bet pēc tam virzītos uz galvaspilsētu. Uz Romu devās 3 fašistu kolonnas. No militārā viedokļa pilnīgi bezcerīgais pasākums guva panākumus. Piekāpdamies šīs demonstrācijas priekšā, Itālijas karalis Viktors Emanuels III neparakstīja dekrētu par aplenkuma stāvokli, bet piedāvāja B. Musolīni prezidenta amatu, kuru viņš pieņēma 30. oktobrī. Rezultātā B. Musolīni legāli ieguva varu.
V. Emanuels III
Fašistu panākumus sekmēja vairāki faktori:
- Itālijā bija asas ekonomiskās un sociālās problēmas, bet nestabila parlamentārā sistēma;
- Liberāļu vadītās valdības nespēja tikt galā bezdarbu, inflāciju un pieaugošo vardarbību;
- Itāliešu sabiedrību biedēja kreiso radikāļu organizētie nemieri; tās nevarēja samierināties ar Parīzes miera konferencē piedzīvoto neveiksmi (Itālija neieguva visas teritorijas, kuras tai bija apsolītas ar Krieviju, Franciju un Lielbritāniju 1915. g. parakstītajā slepenajā Londonas līgumā.).
Līdz 1922. g. B. Musolīni ieturēja divējādu politiku. Viņš veda pilsoņu karu pret Itālijā pastāvošo liberāli demokrātisko sistēmu, piedāvājot valdošajai elitei pārtraukt karu, ja viņš kļūs par valdības galvu. Pesimisma nomāktā valsts politiskā elite nespēja izšķirties par aktīvu rīcību un neiebilda pret sadarbību ar fašistiem.
Fašistiskais režīms Itālijā tika iedibināts pakāpeniski. Tā izveidošana ieilga līdz 1929. g.
Pirmā B. Musolīni valdība bija koalīcijas valdība, kuras sastāvā ietilpa fašisti, liberāļi, demokrāti un tautas partijas pārstāvji. Jau 1922. g. parlaments tam piešķīra plašas pilnvaras kārtības atjaunošanā un reformu īstenošanai. Izmainot vēlēšanu sistēmu, 1924. gada vēlēšanās fašisti ieguva 65% balsu.
Lai nodibinātu diktatūru, fašistiem vajadzēja pārvarēt nopietnu politisko krīzi, kuru izraisīja sociālistu līdera un atklātā fašisma pretinieks Džakomo Mateoti. Sociālistu partijas līderis Džakomo Mateoti uzstājās parlamentā ar runu, kurās atmaskoja fašistu mahinācijas vēlēšanu kampaņas laikā. Viņš zināja ar ko riskē, jo, atstājot parlamentu, teica: „Varat gatavot man nekrologu”. Dažas dienas vēlāk pēc Musolīni pavēles Mateoti tika zvērīgi nogalināts.
Dž. Mateoti
Noziegums tika izdarīts ar B. Musolīni ziņu, tomēr opozīciju partiju pārstāvji (sociālisti, demokrāti u.c.) par simbolisku pretošanos nevis mērķtiecīgu rīcību. 1924. gadā viņi atstāja parlamentu un izveidoja Aventīna bloku (Aventīns – 1 no 7 Romas pakalniem. Apzīmējums tika izraudzīts, lai uzsvērtu opozīcijas partiju rīcības saistību ar seno romiešu tradīciju un protesta formu. Cīņās starp patriciešiem un plebejiem Senajā Romā no 6. līdz 3. gs. p.m.ē. bija epizodes, kad plebeji, protestējot pret patriciešu rīcību un aizstāvot savas intereses, atstāja Romu un aizgāja uz Aventīnu pilsētas nomalē.). Bloka mērķis bija panākt, lai karalis atstādina no varas B. Musolīni. Taču šis bloks nespēja pārvarēt iekšējās pretrunas.
B. Musolīni opozīcijas bezdarbība bija izdevīga. Viņš izrādījās vienīgais ieguvējs no „Mateoti” krīzes. 1925. g. janvārī koalīcijas valdību nomainīja fašistu valdība, bet decembrī pieņemtā likuma rezultātā tika sagrauta parlamentārā sistēma. B. Musolīni kā valdības galva bija atbildīgs vienīgi karalim. Karalis Viktors Emanuels III troni saglabāja līdz 1946. gadam, bet reālas varas viņam vairs nebija.
1926. g. Musolīni nosauca par savu „Napoleona gadu”. Pēc četriem neveiksmīgiem pret fašistu līderi izdarītiem atentātiem valdība pieņēma vairākus ārkārtējus likumus, kuras aizliedza visas opozīcijas partijas un organizācijas.
1926. g. Musolīni sev piešķīra vadoņa (itāļu valodā Duce) titulu un kļuva par diktatoru ar likumdošanas tiesībām.
Visa vara atradās B. Musolīni rokās:
- Opozīcijas partijas tika aizliegtas;
- Tika ieviesta cenzūra;
- Vietējos varas orgānos tika ieceltas fašistiem uzticamas amatpersonas;
- Īpaša uzmanība tika pievērsta jaunatnes ideoloģiskai audzināšanai (jaunieši tika apvienoti fašistiskās jaunatnes organizācijās);
- Lai iegūtu Romas katoļu baznīcas atbalstu, skolas ieviesa obligātu reliģijas mācīšanu.
Svarīgi!
1929. g. Musolīni noslēdza Laterānas vienošanos ar Romas pāvestu Piju XI.
Tādējādi tika atrisināts konflikts, kas jau kopš 19. gs. pastāvēja starp katoļu baznīcu un Itālijas valsti. Vatikāns tika atzīts par neatkarīgu valsti, savukārt baznīca par 1750 miljardiem liru atzina Itālijas karalisti un fašistisko diktatūru.
B. Musolīni diktatūra balstījās uz fašistisko partiju, karali un tam pakļauto armiju un ierēdniecību, uz atsevišķām lielo zemes īpašnieku un rūpnieku grupām.
Musolīni mērķis bija nostiprināt Itālijas varenību Vidusjūras reģionā, lai tā kļūtu par „Itālijas jūru”. 1935. g. ar iebrukumu Abesīnijā (Etiopijā) Musolīni sāka īstenot savus ārpolitiskos plānus.
B. Musolīni kopā ar Ā. Hitleru.
„Korporatīvā valsts” Itālijā
Ekonomiskā krīze paātrināja 20. gados iesākto „korporatīvās valsts” (šajā gadījumā bieži lietots Itālijas apzīmējums fašisma periodā. Iedzīvotāji tika pārstāvēti un organizēti nevis kā pilsoņi pēc dzīvesvietām, bet kā ražotāji.) izveidi Itālijā.
1927. gadā fašistu padome pieņēma Darba hartu, kurā pasludināja korporatīvisma idejas. Par „korporatīvas valsts” pamatu vajadzēja kalpot ražošanas nozaru korporācijām, kurās apvienotos nozarē nodarbinātie strādnieki un darba devēji, veidojot arodu kārtas. „Korporatīvās valsts” ideja sludināja saskaņu starp strādniekiem un uzņēmējiem. Ar „korporatīvās sistēmas palīdzību” fašisti cerēja pārvarēt šķiru konfliktus.
„Korporatīvā sistēma” Itālijā tika veidota „no augšas”. 1930. g. darbu uzsāka Nacionālā korporāciju padome, kurā bija pārstāvētas darba devēju un strādnieku organizācijas. Pavisam izveidoja 22 korporācijas, kuras pārzināja atsevišķu ekonomikas nozari, plānoja tās attīstību un risināja sociālus jautājumus. Korporācijām bija tiesības noteikt darba algas lielumu un preču cenas. Tika aizliegti streiki un masveida atlaišana no darba. Korporācijas bija līdzeklis, ko izmantoja strādnieku kontrolēšanai un ekonomikas regulēšanai.
Ekonomisko uzplaukumu šāda sistēma neveicināja. Tās uzdevums bija palīdzēt diktatūrai kontrolēt saimniecisko dzīvi. Fašistu diktatūras gados ikgadējais iekšzemes kopprodukta pieaugums Itālijā bija zemākais 20. gs. – tikai 1,8 %. Lai samazinātu bezdarbu, tika organizēti sabiedriskie darbi. Fašisti plaši reklamēja savus saimnieciskos sasniegumus. Tika uzcelti jauni kanāli, tilti, nosusināti purvi. Tomēr iedzīvotāju dzīves līmenis neuzlabojās. Tauta arvien vairāk izrādīja neapmierinātību ar fašistisko diktatūru, bet Musolīni centās to noslāpēt ar ārpolitiskām aktivitātēm.