Atrašanās vieta
Senā Ēģiptes civilizācija atradās ziemeļaustrumāfrikā pie Nīlas. Tās teritoriju varēja iedalīt 2 daļās:
- Nīlas ieleja (gara, vietām tikai dažus kilometrus plata),
- Sazarotā delta (dēļ līdzības ar grieķu burtu "delta" to sauca - Delta).
Senā Ēģipte bija stipri izolēta no pasaules. Rietumos tai atradās smilšu tuksnesis ar dažām oāzēm. Austrumos – kalnainais Arābijas tuksnesis, caur kuru veda ceļ uz Sarkano jūru, pa kuru tika uzturēti sakari ar Arābiju un Puntu. Dienvidos augšup pa Nīlu varēja nokļūt Kušas zemē. Savukārt ziemeļos Delta uzturēja sakarus ar Vidusjūru.
1. att. Ēģiptes karte.
Tuksneši pasargāja Ēģipti no iekarotājiem un svešām kultūrām. Nevienai senajai valstij nav raksturīgs tik ilgs miera periods kā Ēģiptei.
Ēģiptiešiem bija izteikta „mēs” un „viņi” (citi) izjūta.
Ēģiptiešiem bija saskarsme ar dažādām tautām:
- kušītiem (nūbiešiem),
- lībiešiem (rietumu tuksnešu klejotāji),
- aziātiem (Priekšāzijas tautas).
Ēģiptieši iedalīja zemi šādi:
- „Kamet” – „Melnā zeme” – ēģiptiešu zeme (valdīja Nīlas dievs - Lielais Hapi),
- „Sarkanā zeme” – apkārtējie tuksneši (valdīja svešo zemju dievs - Sets).
Visu cilvēku dzīvi noteica Nīla, iedalot iedzīvotāju dzīves ritmu 3 periodos:
- plūdi (jūnija beigas – septembra beigas),
- lauku izniršana no ūdens (oktobris – februāris),
- sausums (februāris/ marts – maijs/ jūnijs).
Periodizācija
Senās Ēģiptes civilizācijas vēsture ilga apmēram 2500 – 2600 gadus. Ēģiptes vēsturi var iedalīt:
- vadoties pēc dinastijām (vienas dzimtas valdnieki manto troni). Ēģiptiešu priesteris Manetons ap 280. g. p.m.ē. sastādīja valdnieku sarakstu, iedalot 30 dinastijās,
- vadoties pēc valstu periodiem (uzplaukuma, politiskas vienotības) un starplaikiem (pagrimuma, politiskas sadrumstalotības).
Vēsturnieki ir vienoti uzskatā, ka Senās Ēģiptes augstas kultūras civilizācijas sākums ir 4./3.gt. p.m.ē. Tomēr tālākā hronoloģijā domas dalās 3 sistēmās: garā, vidējā, īsā hronoloģija. Pārsvarā izmanto vidējo hronoloģiju.
Vidējā hronoloģija:
- Pirmsdinastiju periods (apm. 3800/3500.g. – 3100/2900.g. p.m.ē.),
- Ēģiptes apvienošana (apm. 3100/2900.g. p.m.ē.),
- Agrīno dinastiju laikmets (apm. 3100/2900.g. – 2630.g. p.m.ē.),
- Senā valsts ( III – VI dinastija) (apm. 2630.g. . – apm. 2134.g. p.m.ē.),
- Pirmais starplaiks (VII – XI dinastija) (apm. 2134.g. – 2040.g. p.m.ē.),
- Vidus valsts (XI – XIII dinastija) (2040.g. – apm. 1650.g. p.m.ē.),
- Hiksu laikmets Ēģiptē (apm. 1674.g. – 1551. g. p.m.ē.),
- Otrais starplaiks (apm. 1650.g. – 1551.g. p.m.ē.),
- Jaunā valsts (apm. 1551. g. – 525.g. p.m.ē.).
Pirmsdinastiju laikmets
Šajā laikmetā Nīlas ielejā un Deltā pastāvēja apmēram 40 nelielas valstiņas ar saviem dieviem un valdniekiem, kuras militārā ceļā apvienojās 2 valstīs:
- Augšēģiptē jeb dienvidu valstī (galvaspilsēta Nehena, galvenā dieve – Nehbeta, tās svētais dzīvnieks klija),
- Lejasēģiptē jeb ziemeļu valstī (galvaspilsēta Buto, galvenā dieve – Uto, tās svētais dzīvnieks Kobra).
Heopsa piramīda.
Agrīno dinastiju laikmets
Apm. 3100/2900.g. p.m.ē. Augšēģipte un Lejasēģipte apvienojās. Iespējams, ka Augšēģiptes valdnieks Narmers jeb Meness pakļāva Lejasēģipti. Narmera valdīšanas laikā tika uzcelta jauna galvaspilsēta uz Augšēģiptes un Lejasēģiptes robežu – Memfisa. Pirmsdinastiju valstiņas pārtapa par nomiem (nomarhu pārvaldīti apgabali).
Ēģiptiešu vienojošie faktori
Neskatoties uz politisku sadrumstalotību, ēģiptiešus vienoja:
- valdnieks – Dievs,
- kopīgi reliģiskie priekšstati,
- etniskā vienotība,
- nepieciešamība veidot vienotu ūdenssaimniecības sistēmu,
- dažādās saimniecības viena otru papildina (Lejasēģiptē – lopkopība, sakņkopība, augļkopība; Augšēģiptē – kvieši, mieži).
Senā valsts
Šajā 500 gadus ilgajā periodā Ēģipte bija vienota, centralizēta valsts ar galvaspilsētu Memfisu un valdnieku priekšgalā. Tā kā valdniekiem nebija patstāvīga karaspēka, robežas netika paplašinātas. Tika organizētas tirdznieciskas ekspedīcijas uz Sīnāju, Kušu, Puntu, Feniķiju.
Senās valsts laikā tika uzsākta piramīdu – valdnieku kapeņu būvniecība. Piramīdas kļuva par pirmajām monumentālajām akmens celtnēm pasaulē.
Nozīmīgākie senās valsts valdnieki bija: Džosers, Snofru, Heopss.
Karnakas tempļa kolonnas.
Pirmais starplaiks
VI dinastijas laika valsts sabrukuma iemesli:
- neveiksmīgas valdīšanas rezultāts,
- piramīdu un lielu sakrālu celtņu būvniecības rezultātā izsīka valsts resursi,
- valsts resursus mazināja arī tradīcija lielus zemes gabalus dāvināt tempļiem, dižciltīgajiem un amatpersonām,
- pieaugoša nomarhu varenība.
Rezultātā Ēģipte sašķēlās vēsturiskajās daļās:
- Augšēģipte ar galvaspilsētu Tēbas,
- Lejasēģipte ar galvaspilsētu Hērakleopoli.
Iestājās saimnieciskais posts un bads, sākās kaimiņu sirojumi. Deltā ieplūda klejotāji no Lībijas, Palestīnas un Sīnājas.
Vidus laiks
Šajā periodā Ēģipte tika apvienota. Augšēģiptes valdnieks Mentuhoteps I uzvarēja Lejasēģiptes valdnieku un atjaunoja centralizētu valsts varu. Savu varenību valsts sasniedza XII dinastijas laikā (valdnieki: Amenemhets I, Senuserts I, Senuserts II), kad par galvaspilsētu atkal kļuva Memfisa. XII dinastijas valdnieki iecēla jaunus ierēdņus no vidusslāņa kā pretvaru monarhu dzimtām.
Ēģipte uzsāka aktīvu ārpolitiku. Dienvidos Ēģipte ieguva varu pār Kušu, nodibinot vairākus cietokšņus. Bet, lai kontrolētu Sīnajas pussalas vara raktuves un tirdzniecības ceļus, veica karagājienus uz Palestīnu un Sīriju. Iekarotajās teritorijās ēģiptieši vāca nodevas – meslus, un šo teritoriju valdnieki piedalījās ēģiptiešu karagājienos.
Ēģiptiešiem nepatika ilgi uzturēties svešās zemēs, tās, viņuprāt, bija sliktas, jo tur cilvēkus neapglabāja pareizi.
Vidus valsts laikā uzplauka saimniecība un tirdzniecība. Šis periods ilga apmēram 400 gadus. XIII dinastijas laikā centrālā vara atkal tika novājināta un nomi ieguva arvien lielāku neatkarību.
Otrais starplaiks – hiksu laikmets
Šajā laikā Ēģiptē ienāca semīti – hiksi (tā nebija tauta, tie bija klejotāju vadoņi, kas dzīvoja ziemeļaustrumos no Ēģiptes). Hiksi 17. gs. p.m.ē. nodibināja XV un XVI dinastiju, pārņemot varu Augšēģiptes ziemeļu daļā un Lejasēģiptē. Avarisa – viņu galvaspilsēta. Hiksi bija pirmā kundzība Ēģiptē.
Hiksi:
- nodedzināja svētnīcas, noslepkavoja iedzīvotājus,
- vāca no vietējiem valdniekiem, kas bija atzinuši viņu varu, meslus,
- ieviesa pārmaiņas pārvaldē un kultūrā,
- veicināja bronzas plašāku izmantošanu,
- ieviesa zirgkopību un vieglus kaujas ratus, kurus vilka zirgi.